Papildīju testu

Eva Котофейская Машина открыла ваш истинный облик! Ты принцесса среди кошек. Иногда кажешься высокомерной, но на самом деле это не так: ты очень милая и тактичная Какая ты кошка?

Viņa ir atkarīga

Man nekad nav bijusi nopietna un nepārejoša atkarība ne no apreibinošām vielām, ne kāda konkrēta ēdiena/dzēriena, tāpat arī no tehnikas ne. Tomēr tādēļ es nevaru sevi dēvēt par pilnībā brīvu, jo vienmēr, lai kur vien es dotos, mana ēna ir Rudens. Mans Rudens, kuru mīlu no visas sirds, esot tajā dzimusi. Mans Rudens, kurš daļiņu sevis sešpadsmitā oktobra rītā pirms divdesmit viena gada iemiesoja manī. Tā arī ir visīpašākā dāvana, kas man guldīta blakus šūpulī.
Atkarība? Nē, bet daļiņa manis gan.
No kā tad man atkarība, jautāsiet? No skaistuma, ko saskatu sev visapkārt. Es varu galvot, ka justos ļoti nelaimīga, ja itin nekas šajā pasaulē man neliktos skaists, vai ja apzinātos, ka skaistums kaut kur pastāv, bet tālu prom no manis, man nesasniedzams.
Šobrīd reibstu no Rudens. Vai maz vēl jāpiebilst, ka šo gadalaiku izjūtu kā nevienu citu? Vai maz jāpiebilst, ka tā skaistums mani patīkami apdullina un pārņem savā varā, ka tā vēji silda manu sirdi, glāstot to?
Sanesu daļiņu Sava Rudens savā midzenītī. Ak, atkarībniece.

Rudens glezna

Bija Miķeļi jeb rudens saulgrieži. Saules sakta debesīs bija pagriezusies uz ziemas pusi un steidzās noglabāties jūras dzelmes drošajos kambaros. Migla bija apsegusi pļavas, mežus un kalnus ar saviem spārniem, kuru aizsegā dzīvo un mirušo pasaules saskārās, veļiem ierodoties apraudzīt sev reiz tuvos.
Kastaņu eži, dabas pārmaiņu rezultātā, mazohistiski triecās pret zemi, vēlēdamies iegūt neatkarību no savas mātes zariem, kamēr kāda cita būtne par to tikai smaidīja, jo viņai neatkarība bija tuva sabiedrotā jau sen. Viņa, šī būtne, piecēlās un pameta vientuļo solu, kas atradās kāda kalna, kurā bija izveidots parks, pakājē, un uz kura viņa pirms tam bija sēdējusi, domās atkal un atkal vizualizējot kādas ļoti skaistas, bet skumjas acis. Acis, ko bija redzējusi sapnī un nu vairāk par visu alka tās atrast uz šīs pasaules. Acis, kas pat nemirdzot un neesot spilgtā krāsā, bija iegravējušas savu siluetu Viņas zemapziņā un likušas justies tik savādi: sajust melanholiju un priecīgu satraukumu vienlaikus, izjust tādu kā nostaļģisku sajūtu, tikai pēc kā vēl nebijuša... Pamostoties, pirmā vīzija bija nu jau atstātais vientuļais sols, kurš jau palicis Viņai aiz muguras, tumšsarto un dzelteno lapu dejās ieskauts. Taču nu jau Viņai bija vienalga par solu, būtni pārņēmis apjukums, apjukums, vai vajadzēja sekot vīzijas aicinājumam un doties meklēt acis- valdzinātājas uz parku, vai vispār kas tāds būtu jāmeklē.. Vai maz vērts meklēt ko vēl neiepazītu un nezināmu, pat mistisku... Vai visam, kas nepieciešams, nav jāuzrodas pašam... Uzrodas taču arī pat nevajadzīgais. Tik daudz drazu... Viņa pēkšņi apstājās pie kādas takas malā sagrābtas pērno lapu kaudzes, izvilka no kabatas vienu no savām "drazām", veikli nodīrāja pusi no tās, iemeta kaudzē un tur arī atstāja- daļu savas neatkarības, tās pašas, kuras viņai bija mazliet par daudz... Kādu gabaliņu spēcīgais rudens vējš panesa norauto stērbeli Viņai nopakaļ, bet tad padevās un pameta to vienu uz ceļa, arī vējam tā nebija vajadzīga. Būtni it nemaz nesatrauca nomestās drazas īslaicīgā sekošana, soļi strauji nesa viņu uz priekšu, augšup kalnā... Zem zābakiem čaukstēja lapas, radīdamas Viņas ausīs savdabīgu dabas mūziku, kas lika skropstām uz sekundes simtdaļu nolaisties, un prātam atkal ieraudzīt sapnī redzēto skatienu-uzrunātāju. Sāka pārņemt sirreāla sajūta... Rudens jau ir laiks, kad viss šķiet vairāk kā atdzīvojusies glezna, ne kas reāls... Viņa zināja, ka gleznai,ko viņa izdzīvo savā šodienā, rāmju nav kopš izmesta liekā neatkarības no visa daļa... Viņa vēlējās mazmazlietiņu atkarības no liktens, nevis kontrolēt it visu pati, bet atļaut brīnumiem vienkārši notikt, nu viņa bija atdarījusi tiem ja ne uzreiz veselus vārtus, tad vismaz mazu vēdlodziņu gan.
Kalna virsotne bija sasniegta... Tikai pēc ceļa augšup kalnā viņa spēja paraudzīties uz gleznu lejā... Tieši tik skaistu, kāda tā ir, rudens, vislielākā mākslinieka, radīta. Sirds uz mirkli pat sastinga, tad atkal atsāka pulsēt, vien straujāk kā parasti, Būtne juta, ka tūlīt jānotiek brīnumam...
Viņas soļi nebija bijuši vienīgie, kas pirms laika bija ielauzušies miera pārņemtajā parkā... Zem vēl kādām kājām bija čaukstējušas un vēl nebija to pārstājušas darīt raibās lapu segas uz zemes, vien šīs kājas nebija tērptas zābakos... tās arī nebija tikai divas vien. Kalna virsotnei no otras puses tuvojās vēl kāda būtne, vien daudz piesardzīgāka un klusāka par pirmo nācēju. Sapratusi, ka nebūt nav viena, lai gan bija to jau uzausījusi dodoties augšup, otrā būtne iegrima starp kļavu lapām, kuras tur bija sevišķi daudz, tādējādi nomaskējoties un uzreiz nepiesakot savu ierašanos...
Lai gan nepieteikta, šī ierašanās vienalga tika sagaidīta grezni- ar lapu čaukstoņas un pirmās Būtnes sirdspukstu kluso koncertu. Vējš pūta Viņas, kas joprojām atradās parka augstākajā punktā, matus priekšā sejai, Viņa tos atmeta atpakaļ...Būtne, kas slēpās lapās, pacēla savas acis no lapu dzelmes... Acis, kas spēja raisīt agrāk neizjustas sajūtas, pat neesot sevišķi spilgtas vai ar mirdzuma pieskaņu, pat skumjas, lai gan likās, ka tajā sekundē tās pirmoreiz pēkšņi vairs nebija tik bēdīgas... Skatieni saskārās.
Rudens bija uzgleznojis ļoti maģisku tikšanos, kas ar skaistu lenti sasēja kopā divas dzīves, divas dažādu sugu pārstāvju dvēseles tēraudcietā draudzībā... Taču neturpināšu, jo tas jau būtu cits stāsts.

One death hardly a drop of blood on the reapers shiny scythe.

Katram ir savas klusās apņemšanās, mērķīši, ko vēlas realizēt pašreizējās dzīves, tieši sīs reinkarnācijas[ja vien ticam tai] laikā. Ne vienmēr izteikti skaļi, ne vienmēr izgreznoti ar ticību tiem, bet, pat ja paslēpti dziļi pakrūtes kambaros, tomēr eksistējoši. Šoreiz Dieviete uzrakstīs savus mērķus, kuri pagaidām nav īstenoti, vismaz tos, kas ciemojušies manā prātā līdz šim, jo iedomātais saraksts dzīves laikā tikai papildinās.
Tātad, lietas, ko izdarīt pirms kaulainās pļāvēja kundzes apciemojuma:

1. Sagaidīt savu bruņinieku.
2. Izlasīt visas tās grāmatas, kas ir manā "noteikti jāizlasa" sarakstā.
3. Sniegt mājas vairākiem bezmāju kaķubērniem.
4. No vēl neredzētajām vietām, aizbraukt uz Zviedriju, Norvēģiju, Itāliju, Venēciju un Japānu.
5. Pozēt renesanses stila gleznai.
6. Sarakstīt un publicēt vismaz vienu grāmatu.
7. Kārtīgi apgūt reiz iesākto un novārtā pamesto franču valodu. Iespējams, arī iemācīties latīņu valodu kā sarunvalodu, nevis tikai gramatiku, kāds tās mācīšanas  veids VēsturesFanātiķuFakultātē man riebās.
8. Iestādīt kādu augu.
9. Aizbraukt uz Wackenu.
10. Pavadīt nakti Tīreļpurvā.
11. Iemācīties spēlēt kokli vai klavieres. Vai abus.
12. Pavērot naksnīgās debesis ar teleskopu. Redzēt arī zvaigžņu lietu[man patiešām tas nekad nav sanācis].
13. Izglābt kādu savvaļas dzīvnieku vai putnu un sadraudzēties ar to.
14. Tikt pie savas personīgās pils.
15. Būt laimīgai.

Vārda valkātāja

Nakts uzkritusi virsū pasaulei. Dzīvoklī, kurā mitinos, valda vien klusuma skaņas, dzīvo būtņu elpu pavadā vadātas. Viegli nočīkst durvis, ar šo skaņu uzrunādamas graciozo būtni, kas veikli kā medniece, kas ir viņas slēptā būtība, pieceļas. Kājas, mīkstiem spilveniem, atduras pret parketa grīdu, viņas soļi- vēl klusāki par šo sadursmi, bet klusumam tie vienalga palīdz pāršķelties vēlreiz. Mājvietā ielavās ēna, kas saskaras ar jau pie durvīm gaidošās kaķu lēdijas mesto ēnojumu, nododot pirmo sveicienu. Šai ēnai sekoju es, jo tā ir mana. Pretī sagaida un manī raugās no kāpņu telpas mākslīgā apgaismojuma apžilbuši, samiegojušies smaragdi un neizsakāms miers, ko Viņa izstrāvo.
  ”Estella?”- ir vārds, kurš kā ūdens lāse lēni notek no manām lūpām. Viņas vārds. Dots par godu kādam no manai sirdij tuvākajiem literatūras diždarbiem.
  Man atsaucas samtains ņaudiens, melnām pūkām klātais augums graciozi pieglaužas manām kājām. Tikpat flirtējoša dāma, kā Dikensa radītais literārais tēls. Taču arī tikpat viltīga un asa,  nu jau otru viņas spilgtāko personības iezīmi nodod spēlītes ar manas rokas okupēšanu.
  Reiz kaut kur lasīju, ka kaķi esot eņģeļi. Vai es būtu savējo pārvērtusi dēmonā, izvēloties tieši šādu vārdu, zinot, ka vārds ietekmē personību?
  Taču tieši šāda Viņa jo tuvāka man. Tuvāka Viņa, kamēr tik mīļais literārais darbs sācis zaudēt vērtību, neļaujot vairs sevi izbaudīt tik ļoti kā agrāk, jo nu jau ar personvārdiem citādas asociācijas, ne vairs ar rakstnieka radīto, bet savā dzīvē aktuālo šāda vārda valkātāju. Priekš manis zudis vesels tēls no romāna. Kāda vairs lasīšana starp rindiņām, kāda lasīšana vispār... grāmatai gluži kā izplēsta katra otrā lapa.
  Nākošreiz varbūt nepiešķirt no literatūras pasaules aizgūtu vārdu svarīgām personām savā dzīvē, lai cik skaists arī tas nebūtu, un lai cik valdzinoša nešķistu autora apcerētās personas būtība. Daiļdarbi šādi izbalē. Vismaz priekš manis.

P.S. Par spīti visam, es nenožēloju un man patīk, ka toreiz, kad pirmoreiz turēju Tevi rokās, no ielu dzīves un ziemas nežēlastības paglābtā kaķu dvēselīt, nodēvēju Tevi tieši par Estellu. Mīlu.

Ne mans, bet gan kādas grāfienes monologs.

"Ar kādām tiesībām Tu pameti mani šeit vienu? Vai es Tev devu savu atļauju? Iespējams, es būtu to sniegusi rakstiski, jo mani sacītie vārdi laikam nespēj būt tādi, kas dzemdē sāpes, vismaz ne man. Bet es negarantēju, ka šis papīra gabals nemirtu cīņā ar kamīna liesmām.
Es neprasu Tev atgriezties. T.i., mans saprāts to neprasa, kaut arī manas lūpas kliedz bez skaņas un arī tikai tad, kad neviena nav tuvumā. Lai gan, neviena īsti redzīga jau te nav. Aklie vien. Man viņu žēl, bet egoisms svarīgāks, man jāpriecājas, ka neviens neko nenojauš. Man nenāk ne prātā nodot savu pašlepnumu kāda, tajā skaitā Tavai, inkvizīcijai. Manu ķermeni nenotetovēsi ar tādu zīmogu, kāds tika pāris sievietēm pirms manis. Es neesmu ar viņām vienā vērtē, pat tad, ja sasirgu ar kādu muļķīgu mirstīgo kaiti, pret kuru pat mans tituls nesniedza imunitāti.
Lai nu kā, šie simptomi maina vien šo to manī, bet ne manu vārdu. Tāds sīkums- vārds. Taču ar to pietiek, lai nepagrimtu. Es taču esmu GRĀFIENE. Reiz Tava Grāfiene. Un Tev nebūs pret mani tā izturēties. Jo Tu mani.... tieši par to, ka es esmu es pati- es, vārdā Grāfiene."

Septiņi nāves grēki.

Sen, sen atpakaļ, kāds cilvēks, kuru tā laika sabiedrībā dēveja par pāvestu Gregoriju I Lielo nosauca septiņus nāves grēkus. Nezinu, cik tie nāvīgi, vai cik grēcīgi, jo tas, kas kristiešiem grēks, man skaitās kārdinājums, kam parasti neredzu iemeslu neļauties, bet nolēmu padalīties ar stāstiem no savas dzīves, stāstiem par situācijām, kad esmu visizteiktāk padevusies katram no šiem "grēkiem"

Pirmais grēks. Mantkārība, avaritia. Šķiet, šajā ziņā esmu "grēkojusi" pavisam minimāli. Jāsaka, ka man ļoti patīk viss skaistais, tajā skaitā dažnedažādi, manuprāt, estētiski priekšmeti, kādus man ir tieksme savas vieglprātības uzplūdos iegādāties lielos daudzumos, par spīti tam, ka mans midzenītis jau tā ir pamatīgi piekrauts ar tiem, un jaunām dekoratīvām lietiņām vietas īsti nav. Tā arī laikam ir bijusi un joprojām ir mana lielākā mantkārības izpausme.

Otrais grēks. Dusmas, ira. Nekas pārsteidzošs un neierasts priekš tik emocionāli ekspresīvas personības kā es. Kā uznāk, tā pāriet, straujumā neatpaliekot no tempa, kādā zibens sasper vientuļu koku.
Visspēcīgākās dusmas savā dzīvē esmu izjutusi pret māti. Man toreiz bija gandrīz piecpadsmit gadu, viņas aprobežotības līmenis- kulminācijas stadijā. Nopietnākais konflikts, kāds mums jebkad bijis, un tas pats pārāk dažādo pasaules redzējumu un nepieciešamību dēļ. Jāatzīst, ka pēc tā gadījuma es viņu vairs nespēju mīlēt tā, kā agrāk un es to šobrīd te pasniedzu kā parastu faktu, ne sēru vēsti. Taču šis konflikts bija ieguvums, kurš palīdzēja mums vismaz ar laiku atlaist vaļīgāk "tvērienu otrai pie rīkles" un uzlabot attiecības.

Trešais grēks. Lepnība, superbia. Ļoti mīļa un tuva īpašība man. Es pat varētu teikt, ka viena no raksturīgākajām. Tieši tādēļ tik grūti piemeklēt vienu stāstu, to vienu visizteiktāko.
Cik gan daudz reižu nav kādam nerakstīts un neatbildēts, kaut gan ir bijusi vēlme rīkoties savādāk, kāda principa vai dusmās pateikta "šī ir pēdējā reize, kad mēs sazinamies" dēļ. Cik neskaitāmas reizes neesmu paturējusi atvainošanos pie sevis, kad pieļauts kāds nepamatots pāridarījums pret citu personu. Nesaskaitīt arī mirkļus, kad manas acis raugās uz atsevišķām personām no augšas, jo apzinās savu pārākumu.

Ceturtais grēks. Miesaskāre, luxuria. Neizjūtu viegli, esmu izvēlīga partneru izvēlē, taču ja iekāre mani tomēr savaldzina, tad tas ir spēcīgi, un nav miera, kamēr nedabūju, ko gribu. Jāsaka gan, ka vienmēr dabūju gan.
Spilgtāko piemēru var atrast iepriekšējā ierakstā. Par manu pirmo mīlestību. Visi instinkti mani tik spēcīgi sūtīja viņa virzienā, ka šķita- līdz eiforijai un lielākajai laimei uz šīs pasaules trūkst tikai nakts ar viņu, toreiz man tik īpašo... Alkatība gan pēcāk ņēma virsroku un vēlējās vairāk, viņu visu, ne tikai miesu, bet arī dvēseli, taču tas jau būtu cits stāsts...

Piektais grēks. Negausība, gula. Neesmu ne rīma, ne ļoti ēdelīga, tomēr, kad tieku pie, manuprāt, visgaršīgākas lietas uz pasaules, tad varu "piepūst" sevi ar to tā, ka vēders sāp un kādu laiku neērti piecelties, vārdu sakot, pārēsties. Kas ir šī lieta? Tumšsarkani, apaļi, sulīgi, saldi... ķirši, čerešņa. Murr.

Sestais grēks. Skaudība, invidia. Skaudību uz šo konkrēto lietu es izjūtu diezgan bieži, bet visizteiktāk tā parādījās vienā vakarā.. Sēdēju Vecrīgā, bārā. Randiņš ar alus kausu un kāda persona no draugu loka blakus. Fonā pārīši, vairāki. No malas skatoties, šķietam pat saderīgi un skaisti. Laime viņu acīs, mīlestības pieskaņa telpas atmosfērā, rūpes, pieskārieni... Man- man skumji, sāp un tajā mirklī tik vientuļi, jo Savu Bruņieku sastapt vēl laimējies nav... Un skauž, tik neizsakāmi skauž... Devos uz mājām, tur ierodoties- uzreiz gulēt. Miegs kā labs antidepresants.

Septītais grēks. Slinkums, acedia. Mjau, ko gan kaķis par šo vēl var sacīt. Nu, nepatīk man sevi lieki piepūlēt. Kādus darāmo darbību kalnus tik neesmu uzvēlusi uz pēdējo brīdi, tas nekas, ka tas jau ir noslogots. Tagad, slinkuma dēļ, kaut kur ribās iepinusies sēž un ik pa laikam zāģē manus kaulus apziņa, ka palicis pēdējais mācību gads līdz bakalaura grāda iegūšanai, bet parādu, ko jālabo, kalns augstumā pārsniedz Everestu...

Par pirmajām mīlestībām. Un ne tikai.

Katram no mums Tā viltīgā un neparedzamā dāma, kurai pieder atslēgas uz vairākiem mūsu atmiņu plauktiem, un kura nekautrējas tos ik pa laikam atdarīt un pavirināt to durvis, ir bijusi sava. Sava pirmā mīlestība. Manējo sauca Rūdolfs. Tolaik man bija sešpadsmit gadu, un mūsu "vienkārši draugi" statuss manā prātā negribēja ieslēgties jau pirmoreiz viņu ieraugot. Vēderā nedejoja tauriņi, tur ārdījās pūķi, kas ar savu lielo spārnu vēzieniem izraisīja īssavienojumu spējā domāt. Tobrīd likās, ka man nevajag neko vairāk, pietiktu tikai ar vienu nakti ar viņu. Nekad līdz tam es vēl nebiju nevienu iekārojusi tik ļoti, ne pie viena instinkti nebija tā vilkuši.
Izrādījās, ka interese ir abpusēja, un man pat nebija jācenšas dot kādus mājienus. Interese vispār, nevis interese par seksu. Tā nu sākās mūsu attiecības, dublis viens. Ja pirms tam bija šķitis, ka pietiktu tikai ar vienu nakti, lai varētu aizrīties ar savu eiforiju un nosmakt tajā, tad pēcāk es sapratu, jo vairāk es viņu iegūstu, jo vairāk viņš man nepieciešams. Viņā it viss bija tik magnētisks. Tie tumšie, garie mati, kurus man patika bužināt. Vienkārši, manuprāt, perfektais vīrieša auguma tips. Smaids, kurš izstaroja zīda maigumu un mežģīņu flirtu vienlaikus, pavērsts pret mani. Pats galvenais, viņš mani ievilka citā, man līdz tam vēl neiepazītā, pasaulē. Tieši viņš man atdarīja pirmās bāra durvis. Tieši viņš man parādīja, cik patiesībā spontāni spēj būt cilvēki. Tieši viņš man sagādāja vairākus no visromantiskākajiem mirkļiem manā mūžā. Taču tieši viņš, lai kā es nevēlējos to pamanīt, raksturā bija tik nederīgs man... Saprotams, pienāca šķiršanās diena. Nav vērts atcerēties vecus pārdzīvojumus, nepiesārņošu ar senām negācijām savu dienasgrāmatu.
Toreiz es to nezināju, bet viss nebūt vēl nebija galā. Pēc vismaz pusgada ilgas nekontaktēšanās, mums atkal sanāca sazināties, it kā nevainīgi, bet abi zinājām, ar ko tas beigsies. Es nekautrējos nelietīgi izmantot situāciju un nocelt viņu viņa toreizējajai meitenei. Spēja domāt taču bija atslēgusies, es nesapratu, ka man nav vajadzīga persona, kuru kā tādu lietu ir iespējams kādai atņemt. Es nesapratu arī to, ka cilvēks bija ļoti mainījies, un vairs nebija tāda personība, kādu iemīlēju. Es zināju tikai vienu: man viņu vajag, bez viņa taču man pārlieku sāp.
Kad pajuka attiecības, dublis divi, protams, atkal sāpēja, taču sajutu atgriežamies spriestspēju, beidzot apzinājos mīnusus un ar laiku samierinājos, ka tas cilvēks vienkārši nav Mans Cilvēks. Nemelošu un neteikšu, ka vēl gadiem ilgi viņš nebija regulārs ciemiņš manās domās un fantāzijās, par spīti tam, ka atgūt vairs nevēlējos.
Kādēļ es to visu rakstu? Jo dažas dienas atpakaļ, pēc zināmiem laikiem, sanāca atkal iedomāties par savu pirmo mīlestību. Nezinu, vai pie vainas mans spēcīgais domu spēks, vai vienkārši dzīves ironija, bet vakardien uzskrēju viņam bārā, ja to var nodēvēt par uzskriešanu. Labākais draugs, ar kuru tur atrados, bija aizskrējis, satikt kādu cilvēku, atstājot mani vienu uz minūtēm piecpadsmit. Iezvanījās telefons: "Ko tu sēdi viena? Paskaties aiz muguras..." Tur viņš sēdēja. Rūdolfs. Tiku aicināta piesēsties pie viņa galdiņa, centos nesamulst par viņa teiktajiem komplimentiem, kas laikam īsti neizdevās, par spīti tam, ka komplimentus dzirdu ikdienā, un tie neliek man justies apjukušai, ehh, jā, viņa klātbūtne joprojām lika man justies kaut kādā ziņā izsistai no sliedēm, par spīti tam, ka jūtu vairs nav.
Mans bijušais mīļotais vēlējās, lai palieku un nedodos prom, kad labākais draugs ar vēl vienu cilvēku ieradās man pakaļ, lai dotos izklaidēties citur. Bet tā kā tagad mana spēja spriest strādā nevainojami, apzinājos, ka labāk aiziet un tā arī darīju. Nevaru sacīt, ka to vakaru pavadīju garlaicīgi, sēžot citā bārā ar sev pakaļ atnākušajiem un bariņu viņu ārzemju draugu, ar kuriem komunicējot, atsvaidzināju savu prasmi runāt angliski, un no kuriem viens mani pamatīgi sasmīdināja, izvelkot un parādot pautus. Taču nevaru arī apgalvot, ka kopā ar Rūdolfu nebūtu bijis labāk pavadīts laiks. Pavisam droši gan varu teikt vienu, aizejot prom no pirmā bāra, es izdarīju pareizu izvēli. Izvēli, jau trešo reizi neiekāpt grāvmalā, bet gan doties uz priekšu, pretī savai nākotnei un kam man piemērotākam.

Par Balto taureņu pilsētu...

Sprīdītis gāja pasaulē meklēt laimi, bet Dieviete devās vasarā meklēt piedzīvojumus, kuri atradās... Liepājā.
Viss iesākās ar nevainīgu uzaicinājumu apciemot kādu paziņu un jau pēc dažām dienām mēs ar manu dārgo Skārletu, stopēt gatavas, ar lielu aizķeršanos, jaunāko notikumu apspriešanu un citām sievietēm raksturīgām parādībām, nesteidzīgi izlauzāmies no galvaspilsētas uz šosejas, kur mūs pārsteidza negaiss. Interesanti, ka mēs to neiztulkojām kā zīmi, ka labāk nekur nedoties, jo Vēju pilsētas apciemojuma dienu laikā zīmes caur dažādiem simboliem pastiprināti saskatījām visur. Vīrieši gan ķērās, tb stopējās, labi- kādēļ tieši vīrieši- jo sievietes apstājas ļoti reti- vien liela daļa devās mums nederīgos virzienos. Visbeidzot "nogrābām" kādu kravas auto, ar vecīti pie stūres un tukšu prezervatīva iepakojumu uz grīdas, kurš mūs nogādāja līdz Vēju pilsētas ostai, kur tālāk uzticējām sevi aprūpēt apciemotajai personai, kas mūs nogādāja savā mājvietā, veldzēja mūsu muzikālās slāpes, kopā ar draugu izklaidēja ar sarunām un pacienāja ar liķiera un pāris šampanieša pudelēm. Nelielu bohēmas sajūtu notvert man izdevās.
Nākošajā dienā devāmies pilsētas apskatē...
..."pilsētā, kurā piedzimst vējš, varen varoša [mūsu uzmanību piesaistīt] vārna zarā sēž"
..."pilsētā, kurā piedzimst vējš, laivinieks laivai dēli tēš, zārcinieks zārkam vāku tēš" [Un ar savu materiālu, kā jau redzams bildē, viņiem, šķiet, nepietika...]
...rožu laukums vilināja un valdzināja. Atmiņas atkal durstīja, gluži kā ērkšķi.
...kādā no pilsētas parkiem atrodas koks, ko vietējie par "Peļu koku" dēvē, jo šīs radībiņas mīt tam zem saknēm. Arī mums laimējās dzirdēt to pīkstošās sarunas.
...iepazinos un pakomunicēju ar pāris vietējiem kaķiem. Mjau.
Savukārt vakars mūs aizveda uz slaveno Fontaine palace, kuru jau sen biju vēlējusies skatīt savām acīm. Pa ceļam uz turieni uz mirkli bez maz kā sastingām pie kādas senas baznīcas ar baisu skulptūru bezdvēseliskām acīm pie tās ieejas un spēcīgi nepatīkamu enerģētiku.
Fontaine palace... tur nu tas bija. Diezgan liela, neizteiksmīga ēka, bet tā kā arī lielā masā var atrast ko spilgtu, apmetāmies kādā diezgan omulīgā pagraba bārā. "Pilsētā, kurā piedzimst vējš, dzintara latvieši krogos sēž" Mani, iespējams, pārņēma neliela vilšanās, domājot, ka ar to arī viss vakars aprobežosies. Taču tā nenotika vis. Dzīvē gandrīz nekas nav nejaušība, arī apgrieztais Pīķa dūzis, kas kā nelaimes vēstnesis vairākas reizes iekrita man klēpī, iepriekšējā vakarā maisot kārtis mūsu kāršu spēles laikā. Vienam no mūsu pavadoņiem uzbruka vairākas agresīvi noskaņotas personas, kaut kādu izbijušu problēmu risināšanas vārdā. Tajā bārā gan vīlos cilvēkos, gan nedaudz pasmaidīju to dēļ. Vilšanos sagādāja bārmeņa klajā vienaldzība un manis sacītā ignorēšana, kad jautāju, vai nav iespējams izsaukt apsargu. Smaids pavīdēja manā sejā tad, kad kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēki ārpus Rīgas, citās Latvijas pilsētās, ir daudz draudzīgāki. Kad mūsu nabaga cietušais kompanjons bija iesēdināts taksī un nonācis drošībā, savās mājās, savācāmies bariņš. Vispirms iepazināmies ar jaunu vīrieti vārdā Krists, tad ar kādu ārzemnieku un kādu jaunu puisi Lauri. Bija patīkami pēc zināmiem laikiem pabarot savu narcismu ar neskaitāmām jaunu komplimentu devām un lielu daudzumu vīriešu uzmanības. Vēju pilsētas džentlmeņi prot skūpstīt roku vientuļai sievietei un izklaidēt viņu ar jaukām sarunām. Gan jau skūpstīt arī lūpas prastu, bet aizgriezu savu vaigu abiem-Kristam un Laurim... mani skūpsti tik viegli nenāk, tie ir pārāk īpaši, tajos mīt dēmoni, ko tik viegli laukā labāk neizlaist. Var saindēties.
Nakts. Četri naktī. Bijām atgriezušies apciemotās paziņas dzīvoklī. Nedaudz miega un klāt nākošā diena, zem kājām mājupceļa šoseja. Nu Liepāja oficiāli priekš manis ir Balto taureņu pilsēta, tur tie mūs ar Skārletu pavadīja un lenca daudz vairāk, kā citur... lai gan šogad mēs visur redzam pārsvarā tikai taureņus baltos.
...savukārt Skrunda, kur sanāca piestāt, braucot atpakaļ, ir Mirušo ežu pilsēta, kaut tas skumji skan. Pārāk daudz notriektu šo radībiņu ceļmalās.
Tagad atliek vien turpināt ļauties dzīves straumei, kas plūst uz priekšu gluži kā mākoņu jūra man virs galvas, kuras plūsmai šobrīd, gultā sēžot un raugoties laukā pa logu, ļaujos. Jauni piedzīvojumi mani šovasar vēl atradīs.

...

Vasara nekad nav bijusi mans mīļākais gadalaiks. Esmu tik sasodīti izteikts rudens bērns, gulējis melanholijas šūpulī, aijāts lietus dziesmām izskanot pasaulē aiz loga. Ar cerību gaidu rudeni. Savu rudeni. Šobrīd nav nekā sevišķa. Vien kliedziens skaņu pilnā būdā, vēl nesagaidīts zvaigžņu lietus, salāpītas asaras.
Ar skumju kaķa dvēselīti došos meklēt piedzīvojumus.

Dārgums.

Šis stāsts ir pavisam vienkāršs: Dieviete paņēma savu vienu no lielākajiem dārgumiem- sirdi- ieslēdza to dārglietu lādītē un paslēpa vien sev zināmā vietā. Nu vienīgās paliekas par to ir pāris pa pasauli izkaisītas šī rubīnkrāsas dārgakmeņa šķembas, kas palikušas uz pāris pagātnes kāpņu pakāpieniem līdz ar atmiņām un pāris veciem zirnekļu tīkliem.
Laikam vērtslietas ir jāslēpj pie katras iespējas un galvenokārt ne tādēļ, ka tās varētu nozagt, bet tādēļ, ka tās ar savu eksistenci vien spēj nest sāpes un nelaimes. Kā spilgts piemērs šeit varētu kalpot tumšzilais akmens, kas mūsdienu pasaulē vislabāk pazīstams pateicoties banālajai grāvējfilmai "Titāniks", bet erudītie zinās, ka ir reāli eksistējošs un nu zem muzeja vitrīnām iesprostots briliants, kas reiz izzagts no dievības statujas acs un ceļojis pa pasauli, nesot nelaimes tā "pakļāvējiem"-īpašniekiem, no kuriem viszināmākā ir Marija Antuanette.
Šoreiz kaut kādā ziņā deformētā dieviete biju es. Lai cik ironiski tas nebūtu,  sāpes un nelaimes arī šoreiz skārušas mani...kaut arī ne mani vienīgo. Tādēļ... paslēpu. Pa virsu iestādīju tumšsārtu rožu krūmu, tikpat izteiksmīgas krāsas ziediem pilnu kā sirds,kā dārgums mans. Arī ērkšķu ne mazums, atbaidoši, bet, ja kāds būs pelnījis piekļūt šim dārgakmenim, lai pacīnās, nebaidās skrāpējumu, tieši otrādi, lai pierod, jo es skrāpējos, esmu kaķis. Īstiem bruņiniekiem netrūkst drosmes. Taču tā kā katru reizi, pēc katras šķiršanās, prasības nākošajam kandidātam tikai pieaug, manam bruņiniekam būs jābūt arī juvelierim, kas pieslīpēs mana pukstošā dārguma šķembas un pratīs glāstīt dārgakmeņus. Ar rokām, kurās droši.
Ja radās iespaids, ka es pārdzīvoju.. tad varu sacīt, ka tas ir vien puspatiess. Jau noskaloju skumjas un pagātnes nomācošumu, pastāvot uz balkona negaisa laikā, tas arī bija tas, kas man nepieciešams, ūdens attīra. Izmirku un turpinu eksistēt savā pasakā. Viss nepatīkamais nost no manis!

Dienas doma.

Retorisks jautājums: Ja zirneklim norautu kāju, kurš kļūtu par kropli, rāvējs vai zirneklis?

Es pret morālu kroplību.
Dārgā cilvēce, es jau uz to nemaz neceru, bet... lūdzu, morāli pieaudz.

Es biju tur.

Es biju tur, kur laiks spēlē neizsakāmi lielu lomu, katru reizi caurstrāvojot mūs kā vien pats vēlas. Es joprojām tur esmu. Mēs visi šeit esam.
Daži noveco, daži pieaug. Citi dara abas šīs lietas reizē, piemēram, Krista, kuras dzimšanas dienas svinības man bija tas prieks apmeklēt pagājušo piektdien. Ir personas, kas šādu svinēšanu sauktu par muļķīgu, argumentējot to ar nāves brīža tuvošanās atzīmēšanu. Vai tiešām kādam liekas, ka tas skan loģiski? Var jau būt, ko gan es zinu par loģiku, man it kā šāda domāšana nepiemītot... Tomēr, lai arī kāda nebūtu, mana domāšana atzīst faktu, ka nāve ir kaut kas cilvēkiem līdz galam neizprotams, neizprotams tikpat lielā mērā, cik neparedzams ir tās atnākšanas laiks. Neviens nevar droši apgalvot, ka nāves diena sakritīs ar dvēseles ienākšanas šajā pasaulē datumu. Pēdējais teikums laikam arī visu izsaka, lakoniskāk un konkrētāk par haotisko mani: pat gribot, nav iespējams atzīmēt precīzu gadu/dienu/kādu citu laika vienību, kas pietuvina nāves pulksteņa tikšķim, taču kārtējā nonākšana uz zemes, o jā, es ticu reinkarnācijai, ir kas atzīmēšanas vērts un arī visnotaļ atzīmējams, jo šis nav kārtējais ar laika mistiku savītais noslēpums. To arī atzīmējām.
Tik patīkami ik pa laikam atgriezties pie vecām nodarbēm un vienalga, ka citi neizprot jēgu. Pat tad, ja šī nodarbe ir Vecrīgas bāru iekarošana līdz pirmo saules staru kokos šautajām bultām.
Otrs zīmīgākais pēdējā laika notikums bija atgriešanās citā gadsimtā. Šoreiz pavisam fiziski, ne kārtējos sapņos. Citēšu kādu pasenu savu ierakstu citā portālā: "Pārņem trīsas, saduroties ar tālas un nesasniedzamas pagātnes, kurā sevi neatceries, pelniem".  Tā arī tas bija, kaut viduslaiku festivālā, kas nodēvēts Cēsu pilsētas agrākajā nosaukumā- Wendene, sanāca pabūt vien vienu- otro- dienu, Āraišos. Nekritizēšu pils ieņemšanas galīgi neticamo iestudējumu, kurš bija pārvērsts pat komisks, iesaistot tajā Nāves tēlu. Ne jau visi ir aktieri un, balstoties uz personīgajiem novērojumiem, studējot VFF, lielākā daļa vēstures fanātiķu nav tās radošākās personības. Kā jau saka, katram savs. Drīzāk novērtēju pozitīvās emocijas, kuras pasākuma laikā ieguvu: gan no nupat pieminētās izrādes; gan no kādu laiku nesatiktas un mīļas personas satikšanas; gan pabūšanas ezerpilī jau trešo reizi dzīvē; gan vispār no acis priecējošā fona, kas aizrauj prom no ikdienas un pašreizējā gadsimta, par dzīvošanu kurā bieži vien šausmās noskurinos, īpaši saskaroties ar neskaitāmajām cilvēces degradācijas izpausmēm.
Nevaru atturēties un nepieminēt arī pašu braucienu uz festivālu, kas vien priekš manis bija liels notikums, jo uz motocikla nebiju sēdējusi jau gadu. Ātrums, mazbišķīt vēderā iepotēts adrenalīns, un es biju gatava murrāt. Ar ātrumu šķēlām laiku. Laiku, kurš tik neizprotams. Kaut kas nāk, kaut kas aiziet.
"Either that wallpaper goes or I go!"-Oscar Wilde on his death bed.

Katra diena atslēdz kādas neatvērtas durvis /V.Šekspīrs/

Atsaucoties uz virsrakstu, manā "ne-fantāziju", bet gan reālajā pasaulītē pagājusī sestdiena atslēdza muzeju un galeriju durvis ikvienai cilvēkbūtnei, starp kuru masām šur tur iesprukt pamanījos arī es kopā ar dažām personām no tām, kas svarīgas man. Kaut pēdējo dienu laikā apkārt staigāju ar sērīgu melanholijas drupaču kabatā, šo ikgadējo pasākumu-muzeju nakti- izbaudīt man izdevās.
Farmācijas muzeja auru šogad sajutu daudz "tīrāku" kā citus gadus. Viena no tik retajām vietām pilsētā, kur atrodoties, pārņem ilūzija par materiāli un visādi citādi garīgi nepiesārņotu vidi. Un vēl ārstniecisko zālīšu smarža...man kā baldriāni kaķim. Bija arī izdevība pārbaudīt savas elpošanas orgānu sistēmas [ne]veselīgumu- pūtām trubiņā, mērot CO2 koeficientu plaušās. Mans rezultāts: 3, kaut nesmēkētājiem tas parasti nepārsniedz ciparu 2. Nācās atzīties, bet ne nokaunēties, ka iepriekšējā vakarā bija sanācis tīties dūmu mutuļu šallēs, sastādot kompāniju savam vīrietim "Melnās piektdienas" smēķētavā. Kā arī reizēm ūdenspīpes trubiņa, kārdinot, savij mani savos valgos, vai kāds mirklis iespiež starp pirkstiem cigareti, pieprasot kļūt atmosfērīgāks.
Nākošais apmeklēts tika Porcelāna muzejs. Vēlējos gleznot uz maziem šķīvīšiem, ap kādiem redzēju darbojamies vienu no muzeja darbiniecēm. Taču kurš gan man to deva... Toties piedalīties konkursā bija iespēja gan, skaitot dažādas tematiskās figūriņas, kā arī balvā par to saņemt uzlīmi ar, šķiet, kādas slāvu pasakas motīvu, kurai pielietojumu vēl tikai izdomāšu.
Tālāk nonācām Baltu rotu galerijā. Šoreiz, atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad tur biju, gan lai iepirktos, gan lai saņemtu savu konkursā laimēto Nameja gredzenu, sanāca apciemot arī otru-seno, ne atdarināto un pārdošanā izlikto, rotu-zāli. Piedalījāmies vēl vienā konkursā, atzīmējot Latvijas kartē, kurā novadā kura senā rotaslieta atrasta. Par spīti tam, ka viss tika aizpildīts pareizi, loterijas laikam nav mūsu veiksmes sfēra, jo ziņu par to, ka būtu ko laimējuši, saņēmuši neesam. Žēl. Protams, nevar zināt, kādi cilvēki vēl šajā izlozē piedalījušies, bet, domājams, reti kurš prastu novērtēt mūsu senčiem raksturīgās rotas un to simbolu nesto nozīmi tā kā mēs, kam mitoloģija tuva.
Nezinu vai muzeju nakts mani iedvesmojusi, bet pēc tās mani piemeklējusi pastiprināta vēlme dažādi darboties, kas uz ziemas laiku bija ielīdusi savā alā un snauduļojusi tur, visu acīm slēpta. Beidzot pabeidzu lielākā izmēra gleznu, kādu jebkad esmu radījusi, kas jau bija sākusi pārklāties ar putekļu segu, atrodoties uz skapjaugšas. Gleznas nav vecas mēbeles pamestā mājā, dvēseli nedrīkst atstāt, kaut arī tā citādāka kā mums, kustīgajām būtnēm. Šis "sajūtu plauktiņš" nu stāv līdzās pārējiem: "Emocijām uz skatuves", "Slimības maskām", "Ilūzijai par brīvību", "Reibumam" un citiem gleznojumiem, visiem kopā veidojot skapi ar mirklīgām sajūtām, emocijām un ilgstošām idejām.

So much to live for...so much to die for.

Virsraksta teikums, kurš iesities prātā no kādas pa ceļam skanējušas Nightwish dziesmas, man atkal liek iebrist atmiņu purvā par Aušvicu.
Jā, jūs sapratāt pareizi, šis ieraksts būs par ceļojumu, no kura pirms pāris dienām atgriezos.
Tātad, Aušvica. Pa ceļam lasot grāmatu par šo reiz pastāvējušo iestādījumu, nonākot attiecīgajā vietā, pārņēma vismaz viena patīkama sajūta- zināšanu sajūta, kas ir kas, redzot visu dzīvē: gan Birkenavas barakas, gan gāzes kameru drupas, gan "Arbeit macht frei" uzrakstu pie pirmās Aušvicas nometnes daļas ieejas, gan iekšpagalmu pie slavenā vienpadsmitā bloka ar sienu, pie kuras daudzi tika nošauti, gan, protams, pašu vienpadsmito bloku ar tā moku rīkiem un telpu pagrabā, kur tika ieslēgti bada nāvei nolemtie, tajā skaitā kāds priesteris, par kuru labi zināms ir stāsts, ka ticis pakļauts šim "sodam" brīvprātīgi, upurējot sevi, lai glābtu citu ieslodzīto.
Visādi citādi emocijas pārsvarā smagas, sērīgi nomācošas. Ne mirkli nepārsteidza šīs vietas spēcīgā enerģētika, tāpat kā dvēselīšu pastaigas pērnajās lapās, pa reiz bijušo gāzes kameru grīdu izlauztajiem ķieģeļiem.
Tālāk ceļš aizveda mani un ceļabiedru uz vāczemi, kur acīm pavērās Drēzdenes vecpilsētas arhitektūras "prieciņi", vien žēl, ka manā rīcībā bija pārāk maz informācijas par tiem. Tad sekoja galvenā ceļojuma mērķa- Ragnarok pagan metal mūzikas festivāla-apmeklējums, kur tika pavadītas divas dienas. Vispatīkamāk ausīs ieplūda grupu Twilight of Gods un Dalriada izpildītās mūzikas devas. Atklāju arī ko jaunu un manai sarežģīti muzikālajai gaumei patīkamu- grupu Ignis Fatuu, kas arī šobrīd, rakstot, veldzē manas folkmetāla slāpes, kas radušās, atpakaļceļā pārsvarā klausoties ko citu nevis tieši šo, vienu no maniem mīļākajiem metal mūzikas novirzieniem.
Pēdējā svešzemju apskatei veltītā pieturas vieta bija Nirnberga, kur nācās mazliet vilties, uzzinot, ka svētdienās Vācijā veikali nestrādā. Taču liktenis izdomāja būt man labvēlīgs, piespēlējot ceļā reklāmas afišu ar informāciju par tieši tajā dienā kādā šīs pilsētas arēnā notiekošu erotisko festivālu, kuru apmeklēju, lai iegādātos jaunus korsešu krājumus.
Visbeidzot, vēl izjutu vēlmi piebilst, ka, tuvojoties mājām, jau iebraucot Lietuvā, sajutos kā dzimtenē. Taču nav ko brīnīties, kā nekā, arī tā ir seno baltu, manu senču, reiz apdzīvota teritorija. Un, ja raugos uz saviem radu rakstiem, tur man redzams ne mazums lietuviešu, pie tam, sēžam daudz tuvākos ciltskoka zaros, kā jūs spējat iedomāties, hehē. Tagad viltīgi pasmīnu un eju nodoties citām lietām.

Par marionetēm. Ne citām lellēm.

Šodien jūtos kā viena tāda-marionete. Reibstu no viegluma un varbūt mazliet arī mīlestības. Nogurums rausta manas auklas, pavedis manu miesu, iegāž gultā. Mētājos. Veros griestos, domāju. Reibstu. Reibstu, reibstu, reibstu... Nesaprotu, ar kādām adatām vakar šis Pavasaris mani sadūris, piespraužot auklas. Kādas kā matērija neeksistējošas vielas ielaistas manās vēnās plūstošajās dzīvības upēs. Cik gan nemanāmi var pārtapt marionetē, attopoties kā tādai vien tad, kad tas noticis, kaut tikai uz dienu?
Dzīvi nevar līdz galam saplānot, līdz pēdējam izkontrolēt.

Mans Lieldienu eklektisms.

Kaut Lieldienas nesvinu, un mans laktoveģetārisms un garšas kārpiņas ar pautiem a.k.a. olām nedraudzējas, es taču nelaidīšu garām iespēju paķēpāties, hah. Te neliels ieskats manā kopumā eklektiskajā ķēpu kombinācijā, kas tapusi:

P.S. Kārtējā no dienām, kad man neizskaidrojamu iemeslu dēļ trīc rokas.

Mežs nedus vairs, tas mostas.

Skapja durvis pavērušās, pa šo spraugu istabā grib ielavīties tumsa. Es tās aizgrūžu līdz galam ciet. Tas nav vairs man mīļākais patvērums no sabiedrības, kas nemīt vien manās fantāzijās un tādējādi pilnībā pakļauta manai kontrolei, tāda glābēja lomu skapis spēlēja manā bērnībā. Jau gadiem kā tvert svaigu elpu dodos uz piemājas mežu. Pastaiga kā atgriešanās patiesajās mājās. Daba. Saplūst. Savienotas mēs. Gulēt uz kalna, par spīti Pērkoņtēva pagaidu klusēšanai, būt par zemes segu, kaut šis laiks man vēl nav pienācis. Siltums un dzīvība doti man, nu es tos izstaroju, laižot plūst tālāk.
Pat zalktis izlīda pretī, sveicinoties, jau pirmajā dienā, kad šogad atkal nokļuvu šajā savā vienā no visprivātāko sajūtu telpām. Tad nu šai augstāko gudrību simbolizējošajai būtnei par godu arī taps mani pirmie gravējumi uz sīpolu mizās vārītām olām- zalkša simbols.
Kaut senlatviešu atzīmētā Lielā diena jeb pavasara saulgrieži jau garām, es atļaušos ķēpāties, šūpoties un piekopt visas citas tradīcijas tajā pat laikā, kad vienmēr-kad vien sajutīšu šo impulsu.
Nu ko, dodos darboties.

Naksnīgās rotaļas ar neziņu, ko vēlos

Kā jau tipiska gaisa zīmes pārstāve, vakarnakt "parāvos gaisā". Palecos un planēju. No viena notikuma uz nākošo. Es nezināju, ko tieši vēlos tajā naktī sadarīt, bet kaut ko man vajadzēja. Tā nu mēs ar Viņu un vēl vienu homo sapiens sapiens alkoholicus nokļuvām "Melnajā piektdienā", nelegālā un it kā slepenā dragreisā, kādā Ziepniekkalna diennakts veikalā un pie kaut kāda abu vīriešu paziņas.
Caurdūru vienu spontānu ideju pēc otras, savēru diedziņā, tad šīs krelles pārrāvu un izkaisīju naktī. Jā, ķermenis, saprotams, sāka prasīt miegu.

Esi sveiks, mans jaunais terapeit

Esi sveiks, mans jaunais terapeit. Jau kārtējā dienasgrāmata. Kārtējā uz sen atpakaļ ar roku rakstīto un sadedzināto pelniem. Vien virtuāla.
Esi sveicināts, svešiniek, ciemiņ. Vēlies uz mirkli izskandēt pasauli, turoties pie mana skatpunkta stīgām? Tiec laipni lūgts. Es šodien neesmu pārāk egoistiski noskaņota.