Skapja durvis pavērušās, pa šo spraugu istabā grib ielavīties tumsa. Es tās aizgrūžu līdz galam ciet. Tas nav vairs man mīļākais patvērums no sabiedrības, kas nemīt vien manās fantāzijās un tādējādi pilnībā pakļauta manai kontrolei, tāda glābēja lomu skapis spēlēja manā bērnībā. Jau gadiem kā tvert svaigu elpu dodos uz piemājas mežu. Pastaiga kā atgriešanās patiesajās mājās. Daba. Saplūst. Savienotas mēs. Gulēt uz kalna, par spīti Pērkoņtēva pagaidu klusēšanai, būt par zemes segu, kaut šis laiks man vēl nav pienācis. Siltums un dzīvība doti man, nu es tos izstaroju, laižot plūst tālāk.
Pat zalktis izlīda pretī, sveicinoties, jau pirmajā dienā, kad šogad atkal nokļuvu šajā savā vienā no visprivātāko sajūtu telpām. Tad nu šai augstāko gudrību simbolizējošajai būtnei par godu arī taps mani pirmie gravējumi uz sīpolu mizās vārītām olām- zalkša simbols.
Kaut senlatviešu atzīmētā Lielā diena jeb pavasara saulgrieži jau garām, es atļaušos ķēpāties, šūpoties un piekopt visas citas tradīcijas tajā pat laikā, kad vienmēr-kad vien sajutīšu šo impulsu.
Nu ko, dodos darboties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru