piektdiena, 2011. gada 21. oktobris

Viņa ir atkarīga

Man nekad nav bijusi nopietna un nepārejoša atkarība ne no apreibinošām vielām, ne kāda konkrēta ēdiena/dzēriena, tāpat arī no tehnikas ne. Tomēr tādēļ es nevaru sevi dēvēt par pilnībā brīvu, jo vienmēr, lai kur vien es dotos, mana ēna ir Rudens. Mans Rudens, kuru mīlu no visas sirds, esot tajā dzimusi. Mans Rudens, kurš daļiņu sevis sešpadsmitā oktobra rītā pirms divdesmit viena gada iemiesoja manī. Tā arī ir visīpašākā dāvana, kas man guldīta blakus šūpulī.
Atkarība? Nē, bet daļiņa manis gan.
No kā tad man atkarība, jautāsiet? No skaistuma, ko saskatu sev visapkārt. Es varu galvot, ka justos ļoti nelaimīga, ja itin nekas šajā pasaulē man neliktos skaists, vai ja apzinātos, ka skaistums kaut kur pastāv, bet tālu prom no manis, man nesasniedzams.
Šobrīd reibstu no Rudens. Vai maz vēl jāpiebilst, ka šo gadalaiku izjūtu kā nevienu citu? Vai maz jāpiebilst, ka tā skaistums mani patīkami apdullina un pārņem savā varā, ka tā vēji silda manu sirdi, glāstot to?
Sanesu daļiņu Sava Rudens savā midzenītī. Ak, atkarībniece.