Katram no mums Tā viltīgā un neparedzamā dāma, kurai pieder atslēgas uz vairākiem mūsu atmiņu plauktiem, un kura nekautrējas tos ik pa laikam atdarīt un pavirināt to durvis, ir bijusi sava. Sava pirmā mīlestība. Manējo sauca Rūdolfs. Tolaik man bija sešpadsmit gadu, un mūsu "vienkārši draugi" statuss manā prātā negribēja ieslēgties jau pirmoreiz viņu ieraugot. Vēderā nedejoja tauriņi, tur ārdījās pūķi, kas ar savu lielo spārnu vēzieniem izraisīja īssavienojumu spējā domāt. Tobrīd likās, ka man nevajag neko vairāk, pietiktu tikai ar vienu nakti ar viņu. Nekad līdz tam es vēl nebiju nevienu iekārojusi tik ļoti, ne pie viena instinkti nebija tā vilkuši.
Izrādījās, ka interese ir abpusēja, un man pat nebija jācenšas dot kādus mājienus. Interese vispār, nevis interese par seksu. Tā nu sākās mūsu attiecības, dublis viens. Ja pirms tam bija šķitis, ka pietiktu tikai ar vienu nakti, lai varētu aizrīties ar savu eiforiju un nosmakt tajā, tad pēcāk es sapratu, jo vairāk es viņu iegūstu, jo vairāk viņš man nepieciešams. Viņā it viss bija tik magnētisks. Tie tumšie, garie mati, kurus man patika bužināt. Vienkārši, manuprāt, perfektais vīrieša auguma tips. Smaids, kurš izstaroja zīda maigumu un mežģīņu flirtu vienlaikus, pavērsts pret mani. Pats galvenais, viņš mani ievilka citā, man līdz tam vēl neiepazītā, pasaulē. Tieši viņš man atdarīja pirmās bāra durvis. Tieši viņš man parādīja, cik patiesībā spontāni spēj būt cilvēki. Tieši viņš man sagādāja vairākus no visromantiskākajiem mirkļiem manā mūžā. Taču tieši viņš, lai kā es nevēlējos to pamanīt, raksturā bija tik nederīgs man... Saprotams, pienāca šķiršanās diena. Nav vērts atcerēties vecus pārdzīvojumus, nepiesārņošu ar senām negācijām savu dienasgrāmatu.
Toreiz es to nezināju, bet viss nebūt vēl nebija galā. Pēc vismaz pusgada ilgas nekontaktēšanās, mums atkal sanāca sazināties, it kā nevainīgi, bet abi zinājām, ar ko tas beigsies. Es nekautrējos nelietīgi izmantot situāciju un nocelt viņu viņa toreizējajai meitenei. Spēja domāt taču bija atslēgusies, es nesapratu, ka man nav vajadzīga persona, kuru kā tādu lietu ir iespējams kādai atņemt. Es nesapratu arī to, ka cilvēks bija ļoti mainījies, un vairs nebija tāda personība, kādu iemīlēju. Es zināju tikai vienu: man viņu vajag, bez viņa taču man pārlieku sāp.
Kad pajuka attiecības, dublis divi, protams, atkal sāpēja, taču sajutu atgriežamies spriestspēju, beidzot apzinājos mīnusus un ar laiku samierinājos, ka tas cilvēks vienkārši nav Mans Cilvēks. Nemelošu un neteikšu, ka vēl gadiem ilgi viņš nebija regulārs ciemiņš manās domās un fantāzijās, par spīti tam, ka atgūt vairs nevēlējos.
Kādēļ es to visu rakstu? Jo dažas dienas atpakaļ, pēc zināmiem laikiem, sanāca atkal iedomāties par savu pirmo mīlestību. Nezinu, vai pie vainas mans spēcīgais domu spēks, vai vienkārši dzīves ironija, bet vakardien uzskrēju viņam bārā, ja to var nodēvēt par uzskriešanu. Labākais draugs, ar kuru tur atrados, bija aizskrējis, satikt kādu cilvēku, atstājot mani vienu uz minūtēm piecpadsmit. Iezvanījās telefons: "Ko tu sēdi viena? Paskaties aiz muguras..." Tur viņš sēdēja. Rūdolfs. Tiku aicināta piesēsties pie viņa galdiņa, centos nesamulst par viņa teiktajiem komplimentiem, kas laikam īsti neizdevās, par spīti tam, ka komplimentus dzirdu ikdienā, un tie neliek man justies apjukušai, ehh, jā, viņa klātbūtne joprojām lika man justies kaut kādā ziņā izsistai no sliedēm, par spīti tam, ka jūtu vairs nav.
Mans bijušais mīļotais vēlējās, lai palieku un nedodos prom, kad labākais draugs ar vēl vienu cilvēku ieradās man pakaļ, lai dotos izklaidēties citur. Bet tā kā tagad mana spēja spriest strādā nevainojami, apzinājos, ka labāk aiziet un tā arī darīju. Nevaru sacīt, ka to vakaru pavadīju garlaicīgi, sēžot citā bārā ar sev pakaļ atnākušajiem un bariņu viņu ārzemju draugu, ar kuriem komunicējot, atsvaidzināju savu prasmi runāt angliski, un no kuriem viens mani pamatīgi sasmīdināja, izvelkot un parādot pautus. Taču nevaru arī apgalvot, ka kopā ar Rūdolfu nebūtu bijis labāk pavadīts laiks. Pavisam droši gan varu teikt vienu, aizejot prom no pirmā bāra, es izdarīju pareizu izvēli. Izvēli, jau trešo reizi neiekāpt grāvmalā, bet gan doties uz priekšu, pretī savai nākotnei un kam man piemērotākam.
pirmdiena, 2011. gada 11. jūlijs
trešdiena, 2011. gada 6. jūlijs
Par Balto taureņu pilsētu...
Sprīdītis gāja pasaulē meklēt laimi, bet Dieviete devās vasarā meklēt piedzīvojumus, kuri atradās... Liepājā.
Viss iesākās ar nevainīgu uzaicinājumu apciemot kādu paziņu un jau pēc dažām dienām mēs ar manu dārgo Skārletu, stopēt gatavas, ar lielu aizķeršanos, jaunāko notikumu apspriešanu un citām sievietēm raksturīgām parādībām, nesteidzīgi izlauzāmies no galvaspilsētas uz šosejas, kur mūs pārsteidza negaiss. Interesanti, ka mēs to neiztulkojām kā zīmi, ka labāk nekur nedoties, jo Vēju pilsētas apciemojuma dienu laikā zīmes caur dažādiem simboliem pastiprināti saskatījām visur. Vīrieši gan ķērās, tb stopējās, labi- kādēļ tieši vīrieši- jo sievietes apstājas ļoti reti- vien liela daļa devās mums nederīgos virzienos. Visbeidzot "nogrābām" kādu kravas auto, ar vecīti pie stūres un tukšu prezervatīva iepakojumu uz grīdas, kurš mūs nogādāja līdz Vēju pilsētas ostai, kur tālāk uzticējām sevi aprūpēt apciemotajai personai, kas mūs nogādāja savā mājvietā, veldzēja mūsu muzikālās slāpes, kopā ar draugu izklaidēja ar sarunām un pacienāja ar liķiera un pāris šampanieša pudelēm. Nelielu bohēmas sajūtu notvert man izdevās.
Nākošajā dienā devāmies pilsētas apskatē...
..."pilsētā, kurā piedzimst vējš, varen varoša [mūsu uzmanību piesaistīt] vārna zarā sēž"
..."pilsētā, kurā piedzimst vējš, laivinieks laivai dēli tēš, zārcinieks zārkam vāku tēš" [Un ar savu materiālu, kā jau redzams bildē, viņiem, šķiet, nepietika...]
...rožu laukums vilināja un valdzināja. Atmiņas atkal durstīja, gluži kā ērkšķi.
...kādā no pilsētas parkiem atrodas koks, ko vietējie par "Peļu koku" dēvē, jo šīs radībiņas mīt tam zem saknēm. Arī mums laimējās dzirdēt to pīkstošās sarunas.
...iepazinos un pakomunicēju ar pāris vietējiem kaķiem. Mjau.
Savukārt vakars mūs aizveda uz slaveno Fontaine palace, kuru jau sen biju vēlējusies skatīt savām acīm. Pa ceļam uz turieni uz mirkli bez maz kā sastingām pie kādas senas baznīcas ar baisu skulptūru bezdvēseliskām acīm pie tās ieejas un spēcīgi nepatīkamu enerģētiku.
Fontaine palace... tur nu tas bija. Diezgan liela, neizteiksmīga ēka, bet tā kā arī lielā masā var atrast ko spilgtu, apmetāmies kādā diezgan omulīgā pagraba bārā. "Pilsētā, kurā piedzimst vējš, dzintara latvieši krogos sēž" Mani, iespējams, pārņēma neliela vilšanās, domājot, ka ar to arī viss vakars aprobežosies. Taču tā nenotika vis. Dzīvē gandrīz nekas nav nejaušība, arī apgrieztais Pīķa dūzis, kas kā nelaimes vēstnesis vairākas reizes iekrita man klēpī, iepriekšējā vakarā maisot kārtis mūsu kāršu spēles laikā. Vienam no mūsu pavadoņiem uzbruka vairākas agresīvi noskaņotas personas, kaut kādu izbijušu problēmu risināšanas vārdā. Tajā bārā gan vīlos cilvēkos, gan nedaudz pasmaidīju to dēļ. Vilšanos sagādāja bārmeņa klajā vienaldzība un manis sacītā ignorēšana, kad jautāju, vai nav iespējams izsaukt apsargu. Smaids pavīdēja manā sejā tad, kad kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēki ārpus Rīgas, citās Latvijas pilsētās, ir daudz draudzīgāki. Kad mūsu nabaga cietušais kompanjons bija iesēdināts taksī un nonācis drošībā, savās mājās, savācāmies bariņš. Vispirms iepazināmies ar jaunu vīrieti vārdā Krists, tad ar kādu ārzemnieku un kādu jaunu puisi Lauri. Bija patīkami pēc zināmiem laikiem pabarot savu narcismu ar neskaitāmām jaunu komplimentu devām un lielu daudzumu vīriešu uzmanības. Vēju pilsētas džentlmeņi prot skūpstīt roku vientuļai sievietei un izklaidēt viņu ar jaukām sarunām. Gan jau skūpstīt arī lūpas prastu, bet aizgriezu savu vaigu abiem-Kristam un Laurim... mani skūpsti tik viegli nenāk, tie ir pārāk īpaši, tajos mīt dēmoni, ko tik viegli laukā labāk neizlaist. Var saindēties.
Nakts. Četri naktī. Bijām atgriezušies apciemotās paziņas dzīvoklī. Nedaudz miega un klāt nākošā diena, zem kājām mājupceļa šoseja. Nu Liepāja oficiāli priekš manis ir Balto taureņu pilsēta, tur tie mūs ar Skārletu pavadīja un lenca daudz vairāk, kā citur... lai gan šogad mēs visur redzam pārsvarā tikai taureņus baltos.
...savukārt Skrunda, kur sanāca piestāt, braucot atpakaļ, ir Mirušo ežu pilsēta, kaut tas skumji skan. Pārāk daudz notriektu šo radībiņu ceļmalās.
Tagad atliek vien turpināt ļauties dzīves straumei, kas plūst uz priekšu gluži kā mākoņu jūra man virs galvas, kuras plūsmai šobrīd, gultā sēžot un raugoties laukā pa logu, ļaujos. Jauni piedzīvojumi mani šovasar vēl atradīs.
Viss iesākās ar nevainīgu uzaicinājumu apciemot kādu paziņu un jau pēc dažām dienām mēs ar manu dārgo Skārletu, stopēt gatavas, ar lielu aizķeršanos, jaunāko notikumu apspriešanu un citām sievietēm raksturīgām parādībām, nesteidzīgi izlauzāmies no galvaspilsētas uz šosejas, kur mūs pārsteidza negaiss. Interesanti, ka mēs to neiztulkojām kā zīmi, ka labāk nekur nedoties, jo Vēju pilsētas apciemojuma dienu laikā zīmes caur dažādiem simboliem pastiprināti saskatījām visur. Vīrieši gan ķērās, tb stopējās, labi- kādēļ tieši vīrieši- jo sievietes apstājas ļoti reti- vien liela daļa devās mums nederīgos virzienos. Visbeidzot "nogrābām" kādu kravas auto, ar vecīti pie stūres un tukšu prezervatīva iepakojumu uz grīdas, kurš mūs nogādāja līdz Vēju pilsētas ostai, kur tālāk uzticējām sevi aprūpēt apciemotajai personai, kas mūs nogādāja savā mājvietā, veldzēja mūsu muzikālās slāpes, kopā ar draugu izklaidēja ar sarunām un pacienāja ar liķiera un pāris šampanieša pudelēm. Nelielu bohēmas sajūtu notvert man izdevās.
Nākošajā dienā devāmies pilsētas apskatē...
..."pilsētā, kurā piedzimst vējš, varen varoša [mūsu uzmanību piesaistīt] vārna zarā sēž"
..."pilsētā, kurā piedzimst vējš, laivinieks laivai dēli tēš, zārcinieks zārkam vāku tēš" [Un ar savu materiālu, kā jau redzams bildē, viņiem, šķiet, nepietika...]
...rožu laukums vilināja un valdzināja. Atmiņas atkal durstīja, gluži kā ērkšķi.
...kādā no pilsētas parkiem atrodas koks, ko vietējie par "Peļu koku" dēvē, jo šīs radībiņas mīt tam zem saknēm. Arī mums laimējās dzirdēt to pīkstošās sarunas.
...iepazinos un pakomunicēju ar pāris vietējiem kaķiem. Mjau.
Savukārt vakars mūs aizveda uz slaveno Fontaine palace, kuru jau sen biju vēlējusies skatīt savām acīm. Pa ceļam uz turieni uz mirkli bez maz kā sastingām pie kādas senas baznīcas ar baisu skulptūru bezdvēseliskām acīm pie tās ieejas un spēcīgi nepatīkamu enerģētiku.
Fontaine palace... tur nu tas bija. Diezgan liela, neizteiksmīga ēka, bet tā kā arī lielā masā var atrast ko spilgtu, apmetāmies kādā diezgan omulīgā pagraba bārā. "Pilsētā, kurā piedzimst vējš, dzintara latvieši krogos sēž" Mani, iespējams, pārņēma neliela vilšanās, domājot, ka ar to arī viss vakars aprobežosies. Taču tā nenotika vis. Dzīvē gandrīz nekas nav nejaušība, arī apgrieztais Pīķa dūzis, kas kā nelaimes vēstnesis vairākas reizes iekrita man klēpī, iepriekšējā vakarā maisot kārtis mūsu kāršu spēles laikā. Vienam no mūsu pavadoņiem uzbruka vairākas agresīvi noskaņotas personas, kaut kādu izbijušu problēmu risināšanas vārdā. Tajā bārā gan vīlos cilvēkos, gan nedaudz pasmaidīju to dēļ. Vilšanos sagādāja bārmeņa klajā vienaldzība un manis sacītā ignorēšana, kad jautāju, vai nav iespējams izsaukt apsargu. Smaids pavīdēja manā sejā tad, kad kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēki ārpus Rīgas, citās Latvijas pilsētās, ir daudz draudzīgāki. Kad mūsu nabaga cietušais kompanjons bija iesēdināts taksī un nonācis drošībā, savās mājās, savācāmies bariņš. Vispirms iepazināmies ar jaunu vīrieti vārdā Krists, tad ar kādu ārzemnieku un kādu jaunu puisi Lauri. Bija patīkami pēc zināmiem laikiem pabarot savu narcismu ar neskaitāmām jaunu komplimentu devām un lielu daudzumu vīriešu uzmanības. Vēju pilsētas džentlmeņi prot skūpstīt roku vientuļai sievietei un izklaidēt viņu ar jaukām sarunām. Gan jau skūpstīt arī lūpas prastu, bet aizgriezu savu vaigu abiem-Kristam un Laurim... mani skūpsti tik viegli nenāk, tie ir pārāk īpaši, tajos mīt dēmoni, ko tik viegli laukā labāk neizlaist. Var saindēties.
Nakts. Četri naktī. Bijām atgriezušies apciemotās paziņas dzīvoklī. Nedaudz miega un klāt nākošā diena, zem kājām mājupceļa šoseja. Nu Liepāja oficiāli priekš manis ir Balto taureņu pilsēta, tur tie mūs ar Skārletu pavadīja un lenca daudz vairāk, kā citur... lai gan šogad mēs visur redzam pārsvarā tikai taureņus baltos.
...savukārt Skrunda, kur sanāca piestāt, braucot atpakaļ, ir Mirušo ežu pilsēta, kaut tas skumji skan. Pārāk daudz notriektu šo radībiņu ceļmalās.
Tagad atliek vien turpināt ļauties dzīves straumei, kas plūst uz priekšu gluži kā mākoņu jūra man virs galvas, kuras plūsmai šobrīd, gultā sēžot un raugoties laukā pa logu, ļaujos. Jauni piedzīvojumi mani šovasar vēl atradīs.
Abonēt:
Ziņas (Atom)