Jau iepriekš biju dzirdējusi, ka atsevišķos Rīgas sabiedriskā transporta maršrutos mēdzot braukt lielāks dīvaiņu īpatsvars kā citos. Tāpat bija dzirdēts, ka viens no šiem maršrutiem ir trešā autobusa pārstāvētais "Bolderāja-Pļavnieki". Ja līdz šim es to nevarēju ne īsti noliegt, nedz arī tam piekrist, jo šo autobusu izmantoju samērā reti, tad tagad droši māju savu melnajiem, nepaklausīgajiem matiem rotāto galvu un domāju: "Tā laikam tiktiešām ir"
Tik episku dienu kā šo es nebiju piedzīvojusi gadiem. Viss tik zīmīgi. Sakritību krelles, kas, pērli pēc pērles, mani noved pie šo kreļļu aizdares- situācijas, kurā man noteikti bija jānonāk, kurā man tika dotas zīmes un atbildes uz jautājumiem, kurus vēl pat neesmu paspējusi pati sev izteikt skaļi.
Sestdienas pēcpusdiena. Neparedzēts piedāvājums atbraukt ciemos pie nedaudz ārpus galvaspilsētas dzīvojoša cilvēka; piedāvājums izmantot cita maršruta transportu, kā sākumā plānots; pirmā autobusa nokavēšana, kas lika gaidīt nākošo: visas šīs sakritību pērles mani nogādāja tieši tajā transportā, kurā mani sagaidīja mirklis, ko episku krāsoja ne vien notikumi, bet pat atmosfēra, nu, vienkārši tik spēcīgi... Patumšas debesis un pamatīgs gāziens.
Autobuss vienu brīdi pat šķiet mājīgs, pateicoties lietum. Apsēžos blakus kādai nezināmai meitenei, kura sēž pie loga, jo vieta viņai blakus brīva. Pēc aptuveni vienas nobrauktas pieturas, pēkšņi satrūkstos, jo viņa sāk diezgan skaļi smieties, skaņai caururbjot visu garo autobusu, ar acīm meklējot kādu, ar ko izveidot kontaktu un vienoties kopīgā jautrībā, jo autobusā tiek uzrādīts neatbilstošs pieturas nosaukums- "Stockmann centrs"-kaut patiesībā tas brauc jau garām Vērmaņdārzam. Viņas skatiens cenšas notvert arī manas acis, bet es savas pelēces nolaižu, ne vien tādēļ, ka neesmu noskaņojumā sākt komunicēt ar svešu personu, bet arī tāpēc, ka man viņa šķiet vai nu nedaudz garīgi nestabila, vai vienkārši naiva meitene ar sliktām manierēm. Tobrīd vēl neapzinos, ka kādas padsmit minūtes vēlāk es pati labprātīgi skatīšos kādās ne mazāk svešās acīs, un nožēlošu to, ko iepriekš domāju par savu blakussēdētāju.
Autobuss apstājas nākošajā pieturā, kurā iekāpj kāds nedaudz tumsnēja paskata un melanholiska temperamenta pārņemts, pamatīgi salijis jaunietis. Iesākumā viņš stāv kājās, ar muguru atbalstījies pret horizontālo stangu, kas atrodas zem autobusa loga pretī vidējām durvīm. Savādā meitene man blakus atkal sāk smieties, vien šoreiz skatoties tieši virsū nesen iekāpušajam ceļabiedram, izsakot viņam komentārus, ka salijušie mati izskatoties nedaudz komiski. Nodomāju, ka tūlīt viņai tiks atcirsts kas skarbs, bet puisis tikai piebilst, ka viņam patīkot lietus un sevišķi neko nesaka, drīzāk pārsteidz mani, apsēžoties mums tieši priekšā, tiklīdz tur esošās abas vietas atbrīvojas. Tomēr ne dēļ meitenes viņš tur apsēdies, ne viņi runā, ne viņa ir ārēji skaista, ne manu jelkādu interesi- cilvēks vienkārši nav vēlējies stāvēt kājās.
Sarunu nav līdz brīdim, kad man un dīvainei priekšā esošo otro brīvo vietu aizpilda brauciena interesantālais tēls, vismaz manās acīs. Tas ir vīrietis uz gadiem piecdesmit, ar iesirmiem matiem, brillēm un palielu,runāšanas laikā izlecošu, apakšzobu, kurš jau uzreiz iesāk sarunu ar tumsnējā paskata puisi. Runāts tiek par sirdslietām, puisim esot svaigi sabradāta sirds, un vīrietis to jūt. Viņš zin arī stāstīt, ka dzīvē jaunietim bijušas trīs attiecības, ko puisis nenoliedz, un prot viņa plaukstā nolasīt, ka ar laiku viņš Internetā iepazīšoties ar savu likteņa nolemto cilvēku. Jo vairāk klausos, jo vairāk saausos.
Par laimi, man nav jāiejaucas sarunā, to manā vietā izdara mana ne mazāk ziņkārīgā blakussēdētāja, kura ir arī atvērtāks cilvēks par mani, nesalīdzināmi. Atkal jau kārtējā sakritību kreļļu pērle: ja es būtu apsēdusies kādā citā vietā, šos notikumus nepiedzīvotu, autobuss gana garš.
Viņa arī ir nākošā, kuras plauksta tiek lūgta, un liktenis lasīts. Esot viņai sirdī aizķēries kāds cilvēks, ko dzirdot, viņas sejā iezogas viltīgs smaids. Tad vīrietis saraujas... Esot redzējis ko šausmīgu, bet nedomā, ka viņai tas jāsaka. Meitene tikai smaida un uzstāj, viņai tiek lūgts, acīs skatoties, pateikt, ka tiešām vēlas to zināt, viņa to dara, bet neievieš vīrietī pārliecību, vien mudina viņu runāt, ka viņai esot pārāk gaiša dvēsele priekš šīs pasaules, tādēļ viņa šeit īsti neiederoties... Nezinu, vai mans pieņēmums par viņas naivumu ir nupat apstiprinājies, un es patiešām esmu vienīgā, kas nojauš, ko vīrietis tur redzējis, vai viņa vienkārši baidās pat domāt par to... Lai nu kā, es klusēju. Es nāvi nevienam nesludinu.
Iepriekšējais priekšstats par meiteni, kas man sabrūk, ir pieņēmums par viņas iespējamo garīgo nestabilitāti. Pēkšņi sajūtu, ka viņa ir tiešām gaišs cilvēks. Es vienkārši beidzot pati ieskatos, jo pirms tam tiku sevi bloķējusi, jo no svešiem cilvēkiem taču vienmēr sākumā drošāk ieturēt distanci, pasargāt sevi... Tiešām atvērta, vien naiva. Kristiete, ko nodod rokassprādze ar svēto attēliem ar viņas kreiso roku.
Vīrietis pagriežas pret mani, atvainojas, ka runājot par skaļu un, iespējams, traucējot man braucienu. Atsaku, ka tā nav un saņemu piedāvājumu pateikt kaut ko arī man sevi. Viņš nemaz neesot hiromants, kā man pirms tam licies, bet gan ekstrasenss. Pēc plaukstas zīlējot cilvēkiem reizi piecos gados, un tieši šodien esot tāda diena. Nezinu gan, cik ļoti šim konkrētajam tēlam var ticēt, bet zaudēt man nav ko, esmu ieintriģēta.
Pastiepju plaukstu un skatos acīs. Viņa vārdi sāk plūst... Es esot ļoti spēcīga, bet man vajagot būt uzmanīgai ar savu spēku. Man bijusi lieliska vecmāmiņa, kas joprojām stāvot aiz manis un sargājot [Ak, omīt, tu patiesi biji man tuvākais cilvēks ģimenē... ]... Talants esot jānodod tālāk, bet rūpīgi jāizdomā, kam... Četrpadsmit gadu vecumā esot dzīvē bijis tāds kā lūzuma punkts, lielas pārmaiņas... [Nebiju gaidījusi, ka plaukstā iespējams nolasīt tik precīzu vecumu. Starp citu, izteikums patiess. ] Dzīvošot līdz deviņdesmit astoņiem gadiem... [Pat nezinu, es to maz vēlētos, vai nē] Un cik vīriešu man oficiāli būšot? Tik, cik vien es vēlēšoties.
Nedaudz šokēta, sāku uzdot konkrētus jautājumus, sevišķi to vienu, ko visvairāk vēlos zināt, bet interesantais ceļabiedrs manī neklausās, tikai stāsta savu, un ir jau pienākusi mana pietura. Man tiek vēlēta veiksme no visas sirds, es vēlējumu pieņemu.
Izkāpju ārā no mistiskās atmosfēras pārņemtā autobusa, apdullusi un apreibusi no nupat iegūtās informācijas. Pat lietus, kas nežēlīgām, spēcīgām lāsēm apsedz manu augumu, neatgriež mani uzreiz reālajā pasaulē, kur brīnumi lielākoties eksistē klusi, ne skaļi un pamanāmi. Joprojām apdullusi, skrienu zem blakus esošās pieturas nojumes un velku laukā telefonu, lai sazinātos ar apciemojamo cilvēku un ielektu atpakaļ savā paredzētajā un ne-pārdabiskajā dienas plānā...
