Bija Miķeļi jeb rudens saulgrieži. Saules sakta debesīs bija pagriezusies uz ziemas pusi un steidzās noglabāties jūras dzelmes drošajos kambaros. Migla bija apsegusi pļavas, mežus un kalnus ar saviem spārniem, kuru aizsegā dzīvo un mirušo pasaules saskārās, veļiem ierodoties apraudzīt sev reiz tuvos.
Kastaņu eži, dabas pārmaiņu rezultātā, mazohistiski triecās pret zemi, vēlēdamies iegūt neatkarību no savas mātes zariem, kamēr kāda cita būtne par to tikai smaidīja, jo viņai neatkarība bija tuva sabiedrotā jau sen. Viņa, šī būtne, piecēlās un pameta vientuļo solu, kas atradās kāda kalna, kurā bija izveidots parks, pakājē, un uz kura viņa pirms tam bija sēdējusi, domās atkal un atkal vizualizējot kādas ļoti skaistas, bet skumjas acis. Acis, ko bija redzējusi sapnī un nu vairāk par visu alka tās atrast uz šīs pasaules. Acis, kas pat nemirdzot un neesot spilgtā krāsā, bija iegravējušas savu siluetu Viņas zemapziņā un likušas justies tik savādi: sajust melanholiju un priecīgu satraukumu vienlaikus, izjust tādu kā nostaļģisku sajūtu, tikai pēc kā vēl nebijuša... Pamostoties, pirmā vīzija bija nu jau atstātais vientuļais sols, kurš jau palicis Viņai aiz muguras, tumšsarto un dzelteno lapu dejās ieskauts. Taču nu jau Viņai bija vienalga par solu, būtni pārņēmis apjukums, apjukums, vai vajadzēja sekot vīzijas aicinājumam un doties meklēt acis- valdzinātājas uz parku, vai vispār kas tāds būtu jāmeklē.. Vai maz vērts meklēt ko vēl neiepazītu un nezināmu, pat mistisku... Vai visam, kas nepieciešams, nav jāuzrodas pašam... Uzrodas taču arī pat nevajadzīgais. Tik daudz drazu... Viņa pēkšņi apstājās pie kādas takas malā sagrābtas pērno lapu kaudzes, izvilka no kabatas vienu no savām "drazām", veikli nodīrāja pusi no tās, iemeta kaudzē un tur arī atstāja- daļu savas neatkarības, tās pašas, kuras viņai bija mazliet par daudz... Kādu gabaliņu spēcīgais rudens vējš panesa norauto stērbeli Viņai nopakaļ, bet tad padevās un pameta to vienu uz ceļa, arī vējam tā nebija vajadzīga. Būtni it nemaz nesatrauca nomestās drazas īslaicīgā sekošana, soļi strauji nesa viņu uz priekšu, augšup kalnā... Zem zābakiem čaukstēja lapas, radīdamas Viņas ausīs savdabīgu dabas mūziku, kas lika skropstām uz sekundes simtdaļu nolaisties, un prātam atkal ieraudzīt sapnī redzēto skatienu-uzrunātāju. Sāka pārņemt sirreāla sajūta... Rudens jau ir laiks, kad viss šķiet vairāk kā atdzīvojusies glezna, ne kas reāls... Viņa zināja, ka gleznai,ko viņa izdzīvo savā šodienā, rāmju nav kopš izmesta liekā neatkarības no visa daļa... Viņa vēlējās mazmazlietiņu atkarības no liktens, nevis kontrolēt it visu pati, bet atļaut brīnumiem vienkārši notikt, nu viņa bija atdarījusi tiem ja ne uzreiz veselus vārtus, tad vismaz mazu vēdlodziņu gan.
Kalna virsotne bija sasniegta... Tikai pēc ceļa augšup kalnā viņa spēja paraudzīties uz gleznu lejā... Tieši tik skaistu, kāda tā ir, rudens, vislielākā mākslinieka, radīta. Sirds uz mirkli pat sastinga, tad atkal atsāka pulsēt, vien straujāk kā parasti, Būtne juta, ka tūlīt jānotiek brīnumam...
Viņas soļi nebija bijuši vienīgie, kas pirms laika bija ielauzušies miera pārņemtajā parkā... Zem vēl kādām kājām bija čaukstējušas un vēl nebija to pārstājušas darīt raibās lapu segas uz zemes, vien šīs kājas nebija tērptas zābakos... tās arī nebija tikai divas vien. Kalna virsotnei no otras puses tuvojās vēl kāda būtne, vien daudz piesardzīgāka un klusāka par pirmo nācēju. Sapratusi, ka nebūt nav viena, lai gan bija to jau uzausījusi dodoties augšup, otrā būtne iegrima starp kļavu lapām, kuras tur bija sevišķi daudz, tādējādi nomaskējoties un uzreiz nepiesakot savu ierašanos...
Lai gan nepieteikta, šī ierašanās vienalga tika sagaidīta grezni- ar lapu čaukstoņas un pirmās Būtnes sirdspukstu kluso koncertu. Vējš pūta Viņas, kas joprojām atradās parka augstākajā punktā, matus priekšā sejai, Viņa tos atmeta atpakaļ...Būtne, kas slēpās lapās, pacēla savas acis no lapu dzelmes... Acis, kas spēja raisīt agrāk neizjustas sajūtas, pat neesot sevišķi spilgtas vai ar mirdzuma pieskaņu, pat skumjas, lai gan likās, ka tajā sekundē tās pirmoreiz pēkšņi vairs nebija tik bēdīgas... Skatieni saskārās.
Rudens bija uzgleznojis ļoti maģisku tikšanos, kas ar skaistu lenti sasēja kopā divas dzīves, divas dažādu sugu pārstāvju dvēseles tēraudcietā draudzībā... Taču neturpināšu, jo tas jau būtu cits stāsts.
