Viņas skatiens
Man būtu ļoti sūrstējis. Visas brūces, visas šuves būtu sūrstējušas. Iespējams, ratiņkrēsls būtu kļuvis par manu kustību bendi, vai varbūt zārks par dāvanu kastīti, kurā iesaiņota mana miesa un atdāvināta atpakaļ zemesmātei. Taču man nesāp, mana čaula ir pilnīgi vesela, kamēr iekšējo būtību savaņģojis apjukums.
Jā, tieši tā. Apjukums. Nesapratne. Kas gan cits mani varētu būt pārņēmis pēc ārstu, kuri mani pārbaudīja negribīgi, nemaz to neslēpdami, lai tikai oficiāli varētu nonākt pie slēdzina, ka viss kārtībā, vārdiem. Tiesa, lielāko to daļu es nemaz neatceros, tā tāpat bija vien iestudēta tukšvārdība. Būtiskais: "Muļķis gāja drošā nāvē (..) tagad guļ reanimācijā un nez vai būs dzīvotājs (..) Sakiet paldies šī jaunekļa stulbumam, būtu bijis kāds prātīgāks cilvēks, Jūs šeit varētu arī nesēdēt... "
Un vēl ir dusmas. Vajadzētu dusmoties uz sevi, taču dusmojos uz savu draugu, mīļoto cilvēku. Mani saniknoja viņa bez mazākās liekulības teiktie, asie vārdi, kas nāca pār manu drebuļu pēc avārijas joprojām nepamesto galvu: "Cik labi, ka braucējs mums pretī izrādījās garīgi nelīdzsvarots, droši vien pašnāvnieks, kurš tāpat drīz vien būtu atdevis galus, kaut kur ietriecoties! "
Bet ar apjukumu un dusmām man nepietiek. Tādēļ es meklēju ko vairāk.
Notikums
Kāda gados jauna pāra pēcpusdienas izbraukums līdz tuvākajam lielveikalam. Vīrietis lepni sēž pie sava jaunā auto stūres, kamēr viņa draudzene, sēžot blakus esošajā krēslā, iegrimusi savās pārdomās un ik pa laikam klusi iedungojas līdzi diskā skanošajām dziesmām. Pēkšņi abu sirdis salecas, katra savā tempā. Viņš pie sevis nolādas, ka savu nupat iegādāto lietoto mašīnu nav kārtīgi pārbaudījis, jo kaut kas ir noticis. Vai varbūt tomēr nē, varbūt tikai ledus pie vainas, jo skaistas pastkartes skata cienīgie, baltie koki liecina, ka ārā ir ziema. Meklējam vaininiekus un iemeslus vai nē, viņi ir nonākuši pretējā virziena joslā, sagriezusies un noslāpusī automašīna vertikāli to aizsedz, jaunā meitene ir pirmā, kuru skars nākošais pretī braucošais auto. Varētu jau izkāpt, bet nevar, jo lielā ātrumā jau pretī traucas kāds diezgan smalks auto ar jaunu vīrieti, nedaudz, bet ne pārāk, vecāku par abiem apdraudētajiem jauniešiem. Viņam ir skumjas, tumšas acis, to meitene pēc tam atcerēsies, jo viņu skatieni uz sekundes simtdaļu sasienas mezglā. Troksnis. Pēc tam vēl trokšņi, ko izraisa cilvēku burzma un avārijas sirēnas.
No skatiena līdz (tikšanās) notikumam
"Sveiks...", viņa apmulsusi izmoka.
Kādēļ gan neapciemoja slimnīcā, kurā nabaga glābējs atradās tik ilgi? Kādēļ trūka apņēmības un mulsums ar dusmām (vien nu jau uz sevi, pēc patiesības atrašanas) aizkavēja? Kāpēc šis simpātiskais jaunskungs triecās drošā nāvē, nobraucot no ceļa vietā, pēc ietreikšanās kurā viņa izdzīvošana ir brīnums, kaut varēja uztriekties viņai? Automātiski tas nebija, kā sacīja aculiecinieki, policija un ārsti, un ko sajuta arī viņa pati... Vai tomēr bija gan, un viņi visi kļūdās? Vai viņa var ticēt savām sajūtām? Tik daudz retorisku jautājumu, ka visus uzdot nav iespējams.
"Kādēļ Tu tā darīji?!"
"Jo.. es redzēju Tavas acis. Un vēlējos iepazīt...", smaidīdams, atbild pārsteidzošais dzīvības glābējs, kurš gan savām sajūtām tic.
