Daži noveco, daži pieaug. Citi dara abas šīs lietas reizē, piemēram, Krista, kuras dzimšanas dienas svinības man bija tas prieks apmeklēt pagājušo piektdien. Ir personas, kas šādu svinēšanu sauktu par muļķīgu, argumentējot to ar nāves brīža tuvošanās atzīmēšanu. Vai tiešām kādam liekas, ka tas skan loģiski? Var jau būt, ko gan es zinu par loģiku, man it kā šāda domāšana nepiemītot... Tomēr, lai arī kāda nebūtu, mana domāšana atzīst faktu, ka nāve ir kaut kas cilvēkiem līdz galam neizprotams, neizprotams tikpat lielā mērā, cik neparedzams ir tās atnākšanas laiks. Neviens nevar droši apgalvot, ka nāves diena sakritīs ar dvēseles ienākšanas šajā pasaulē datumu. Pēdējais teikums laikam arī visu izsaka, lakoniskāk un konkrētāk par haotisko mani: pat gribot, nav iespējams atzīmēt precīzu gadu/dienu/kādu citu laika vienību, kas pietuvina nāves pulksteņa tikšķim, taču kārtējā nonākšana uz zemes, o jā, es ticu reinkarnācijai, ir kas atzīmēšanas vērts un arī visnotaļ atzīmējams, jo šis nav kārtējais ar laika mistiku savītais noslēpums. To arī atzīmējām.
Tik patīkami ik pa laikam atgriezties pie vecām nodarbēm un vienalga, ka citi neizprot jēgu. Pat tad, ja šī nodarbe ir Vecrīgas bāru iekarošana līdz pirmo saules staru kokos šautajām bultām.
Otrs zīmīgākais pēdējā laika notikums bija atgriešanās citā gadsimtā. Šoreiz pavisam fiziski, ne kārtējos sapņos. Citēšu kādu pasenu savu ierakstu citā portālā: "Pārņem trīsas, saduroties ar tālas un nesasniedzamas pagātnes, kurā sevi neatceries, pelniem". Tā arī tas bija, kaut viduslaiku festivālā, kas nodēvēts Cēsu pilsētas agrākajā nosaukumā- Wendene, sanāca pabūt vien vienu- otro- dienu, Āraišos. Nekritizēšu pils ieņemšanas galīgi neticamo iestudējumu, kurš bija pārvērsts pat komisks, iesaistot tajā Nāves tēlu. Ne jau visi ir aktieri un, balstoties uz personīgajiem novērojumiem, studējot VFF, lielākā daļa vēstures fanātiķu nav tās radošākās personības. Kā jau saka, katram savs. Drīzāk novērtēju pozitīvās emocijas, kuras pasākuma laikā ieguvu: gan no nupat pieminētās izrādes; gan no kādu laiku nesatiktas un mīļas personas satikšanas; gan pabūšanas ezerpilī jau trešo reizi dzīvē; gan vispār no acis priecējošā fona, kas aizrauj prom no ikdienas un pašreizējā gadsimta, par dzīvošanu kurā bieži vien šausmās noskurinos, īpaši saskaroties ar neskaitāmajām cilvēces degradācijas izpausmēm.
Nevaru atturēties un nepieminēt arī pašu braucienu uz festivālu, kas vien priekš manis bija liels notikums, jo uz motocikla nebiju sēdējusi jau gadu. Ātrums, mazbišķīt vēderā iepotēts adrenalīns, un es biju gatava murrāt. Ar ātrumu šķēlām laiku. Laiku, kurš tik neizprotams. Kaut kas nāk, kaut kas aiziet.
"Either that wallpaper goes or I go!"-Oscar Wilde on his death bed.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru