Par pirmajām mīlestībām. Un ne tikai.

Katram no mums Tā viltīgā un neparedzamā dāma, kurai pieder atslēgas uz vairākiem mūsu atmiņu plauktiem, un kura nekautrējas tos ik pa laikam atdarīt un pavirināt to durvis, ir bijusi sava. Sava pirmā mīlestība. Manējo sauca Rūdolfs. Tolaik man bija sešpadsmit gadu, un mūsu "vienkārši draugi" statuss manā prātā negribēja ieslēgties jau pirmoreiz viņu ieraugot. Vēderā nedejoja tauriņi, tur ārdījās pūķi, kas ar savu lielo spārnu vēzieniem izraisīja īssavienojumu spējā domāt. Tobrīd likās, ka man nevajag neko vairāk, pietiktu tikai ar vienu nakti ar viņu. Nekad līdz tam es vēl nebiju nevienu iekārojusi tik ļoti, ne pie viena instinkti nebija tā vilkuši.
Izrādījās, ka interese ir abpusēja, un man pat nebija jācenšas dot kādus mājienus. Interese vispār, nevis interese par seksu. Tā nu sākās mūsu attiecības, dublis viens. Ja pirms tam bija šķitis, ka pietiktu tikai ar vienu nakti, lai varētu aizrīties ar savu eiforiju un nosmakt tajā, tad pēcāk es sapratu, jo vairāk es viņu iegūstu, jo vairāk viņš man nepieciešams. Viņā it viss bija tik magnētisks. Tie tumšie, garie mati, kurus man patika bužināt. Vienkārši, manuprāt, perfektais vīrieša auguma tips. Smaids, kurš izstaroja zīda maigumu un mežģīņu flirtu vienlaikus, pavērsts pret mani. Pats galvenais, viņš mani ievilka citā, man līdz tam vēl neiepazītā, pasaulē. Tieši viņš man atdarīja pirmās bāra durvis. Tieši viņš man parādīja, cik patiesībā spontāni spēj būt cilvēki. Tieši viņš man sagādāja vairākus no visromantiskākajiem mirkļiem manā mūžā. Taču tieši viņš, lai kā es nevēlējos to pamanīt, raksturā bija tik nederīgs man... Saprotams, pienāca šķiršanās diena. Nav vērts atcerēties vecus pārdzīvojumus, nepiesārņošu ar senām negācijām savu dienasgrāmatu.
Toreiz es to nezināju, bet viss nebūt vēl nebija galā. Pēc vismaz pusgada ilgas nekontaktēšanās, mums atkal sanāca sazināties, it kā nevainīgi, bet abi zinājām, ar ko tas beigsies. Es nekautrējos nelietīgi izmantot situāciju un nocelt viņu viņa toreizējajai meitenei. Spēja domāt taču bija atslēgusies, es nesapratu, ka man nav vajadzīga persona, kuru kā tādu lietu ir iespējams kādai atņemt. Es nesapratu arī to, ka cilvēks bija ļoti mainījies, un vairs nebija tāda personība, kādu iemīlēju. Es zināju tikai vienu: man viņu vajag, bez viņa taču man pārlieku sāp.
Kad pajuka attiecības, dublis divi, protams, atkal sāpēja, taču sajutu atgriežamies spriestspēju, beidzot apzinājos mīnusus un ar laiku samierinājos, ka tas cilvēks vienkārši nav Mans Cilvēks. Nemelošu un neteikšu, ka vēl gadiem ilgi viņš nebija regulārs ciemiņš manās domās un fantāzijās, par spīti tam, ka atgūt vairs nevēlējos.
Kādēļ es to visu rakstu? Jo dažas dienas atpakaļ, pēc zināmiem laikiem, sanāca atkal iedomāties par savu pirmo mīlestību. Nezinu, vai pie vainas mans spēcīgais domu spēks, vai vienkārši dzīves ironija, bet vakardien uzskrēju viņam bārā, ja to var nodēvēt par uzskriešanu. Labākais draugs, ar kuru tur atrados, bija aizskrējis, satikt kādu cilvēku, atstājot mani vienu uz minūtēm piecpadsmit. Iezvanījās telefons: "Ko tu sēdi viena? Paskaties aiz muguras..." Tur viņš sēdēja. Rūdolfs. Tiku aicināta piesēsties pie viņa galdiņa, centos nesamulst par viņa teiktajiem komplimentiem, kas laikam īsti neizdevās, par spīti tam, ka komplimentus dzirdu ikdienā, un tie neliek man justies apjukušai, ehh, jā, viņa klātbūtne joprojām lika man justies kaut kādā ziņā izsistai no sliedēm, par spīti tam, ka jūtu vairs nav.
Mans bijušais mīļotais vēlējās, lai palieku un nedodos prom, kad labākais draugs ar vēl vienu cilvēku ieradās man pakaļ, lai dotos izklaidēties citur. Bet tā kā tagad mana spēja spriest strādā nevainojami, apzinājos, ka labāk aiziet un tā arī darīju. Nevaru sacīt, ka to vakaru pavadīju garlaicīgi, sēžot citā bārā ar sev pakaļ atnākušajiem un bariņu viņu ārzemju draugu, ar kuriem komunicējot, atsvaidzināju savu prasmi runāt angliski, un no kuriem viens mani pamatīgi sasmīdināja, izvelkot un parādot pautus. Taču nevaru arī apgalvot, ka kopā ar Rūdolfu nebūtu bijis labāk pavadīts laiks. Pavisam droši gan varu teikt vienu, aizejot prom no pirmā bāra, es izdarīju pareizu izvēli. Izvēli, jau trešo reizi neiekāpt grāvmalā, bet gan doties uz priekšu, pretī savai nākotnei un kam man piemērotākam.