trešdiena, 2012. gada 7. marts
svētdiena, 2012. gada 4. marts
Izbārstīts februāris.
Klusi iezogos šeit, izberu gabaliņus no sava šī gada februāra, atstāju mētājamies un priecējam ziņkārīgo redzes...
Nokaunēšos. Dedzināto sveču skaita ziņā mans februāris šogad nepārspēja janvāri. Bet laikam vien tādēļ, ka daudz retāk vakari pagāja manā midzenītī.
Valentīndiena. Banāla diena? Tikai tādā mērā, kādā to tādu padarījusi mūsu sabiedrība. Mani sabiedrība nekad līdz galam sevī neieraus, tādēļ arī šajā dienā "neparaujos" tai līdzi. Jūtu pa savam. Kā vienmēr visu. Galu galā, vai tad nav skaisti, ka tālā pagātnē, laikos, kad lielākā daļa vīriešu vēl prata patiesi mīlēt, kāds vīrs- svētais Valentīns- pirms krišanas nāves skavās sūtīja ziņu savas sirds pavēlniecei? Manuprāt, ir, bet nekad jau neesmu noliegusi, ka esmu romantiķe, pie tam ļoti neglābjams gadījums, taču nepiesienos arī tiem, kam šī diena nenozīmē neko. Katram viss savs taču. Savs redzējums, savas sajūtas... Savs mīļotais, vai savs tā trūkums... Arī man trūkst kāda, kurš spētu mīlēt mani kā veselu mani, nevis tikai patīkamāko manis daļu, ar visu smago raksturu un neizprotamo personību, bet ar laiku sāku šo domu atmest... Varbūt vienkārši nav lemts. Var arī bez tā. Varbūt pietiek ar to, ka es pati mīlu sevī it visu. Kaut reizēm šķiet, ka pat Augstākie spēki ir mūsu- manā un nesen iepazītās cilvēkbūtnes- pusē un sūta iedrošinošas zīmes. Kā piemēram alus putas, kas tieši Valentīndienā pieņem sirds formu virs manas glāzes satura, viņam blakus esot. Man nav rozā briļļu, jo es tādas nemēdzu valkāt nekad, tāda krāsa man nemaz nepiestāv, un es to nedomāju burtiski. Viss ir tīri labi. Tad lai tā arī paliek.
***
Uz nakti Dieviete pamanījās pārtapt porcelāna lellē. Karnevāls mākslas akadēmijā. Pasākums, kurā uz nakti vari pārtapt par jebkuru no savas būtības spoguļa lauskām. Protams, tad, ja tavs spogulis sašķelts un neesi viendabīgs tāpat kā es. Ja nē- drīkst vienkārši realizēt fantāziju un tēlot aktieri, iejūtoties citā ādā, ja reiz tēlotais nav daļa tavas būtības.
Es tonakt tēloju. Jo lelle nav viena no manas būtības daļām, pat tad, ja tās, kas no porcelāna, pamanās būt fiziski tikpat trauslas un eleganti tērptas kā mīlu tērpties es. Ar mani nespēlējas. Es spēlējos ar citiem.
***
Janvāra beigās beidzot mani atrada manas rūnas. Vienmēr biju iedomājusies, ka mans pirmais rūnu komplekts būs no koka, bet nē, tomēr no melna stikla. Februārī tās iesvētīju un lēnām sāku nodibināt kontaktu... Uguns, ūdens, zeme, gaiss... Un, protams, piektais elements- laiks. Tieši laiks rādīs, vai rūnas būs manas palīdzes. Pagaidām šī sadarbība izskatās veiksmīga.
***
Arī mūzika caurvij katru mana mūža mēnesi. It kā tik pašsaprotami, lai par to rakstītu... Tomēr nevar taču nepieminēt Rammstein koncerta apmeklējumu. Kā kāds mans draugs, kurš, starp citu, man par lielu prieku, pēc pāris gadu ilgas prombūtnes šomēnes atgriezies dzimtenē, mani iedalīja "mazo cilvēciņu" kategorijā, arī es uzskatu, ka esmu pietiekami maziņa, lai šo privilēģiju visādi izmantotu. Tā nu koncertā pasēdēju savā personiskajā ložā- uz Bruņinieka pleciem. Šovs bija paredzams, bet vienalga patīkams, ar nelielu neķītrības garšu. Pat ja jo vecāka kļūstu, jo mazāk ārēji izpaužas mana samaitātība, tas nemaina tās koncentrāciju manā prātā. Ir tomēr dažas lietas, kas nekad nemainās. Tāpat arī manas romantiķes-sapņotājas saknes, kas vijas cauri dvēselei. Varbūt tādēļ jau līdz ar pirmajiem akordiem mani šomēnes arī viegli un patīkami apdullināja kāda romantiski smeldzīga rakstura dziesma. Zeraphine- Be my rain. "Be my rain... To wash the pain and the truth away... Embrace my world, everlasting..."
***
Mans midzenītis joprojām smaržo pēc rozēm. Tās valdzina ar savu skaistumu līdz mirst.
Nokaunēšos. Dedzināto sveču skaita ziņā mans februāris šogad nepārspēja janvāri. Bet laikam vien tādēļ, ka daudz retāk vakari pagāja manā midzenītī.
Valentīndiena. Banāla diena? Tikai tādā mērā, kādā to tādu padarījusi mūsu sabiedrība. Mani sabiedrība nekad līdz galam sevī neieraus, tādēļ arī šajā dienā "neparaujos" tai līdzi. Jūtu pa savam. Kā vienmēr visu. Galu galā, vai tad nav skaisti, ka tālā pagātnē, laikos, kad lielākā daļa vīriešu vēl prata patiesi mīlēt, kāds vīrs- svētais Valentīns- pirms krišanas nāves skavās sūtīja ziņu savas sirds pavēlniecei? Manuprāt, ir, bet nekad jau neesmu noliegusi, ka esmu romantiķe, pie tam ļoti neglābjams gadījums, taču nepiesienos arī tiem, kam šī diena nenozīmē neko. Katram viss savs taču. Savs redzējums, savas sajūtas... Savs mīļotais, vai savs tā trūkums... Arī man trūkst kāda, kurš spētu mīlēt mani kā veselu mani, nevis tikai patīkamāko manis daļu, ar visu smago raksturu un neizprotamo personību, bet ar laiku sāku šo domu atmest... Varbūt vienkārši nav lemts. Var arī bez tā. Varbūt pietiek ar to, ka es pati mīlu sevī it visu. Kaut reizēm šķiet, ka pat Augstākie spēki ir mūsu- manā un nesen iepazītās cilvēkbūtnes- pusē un sūta iedrošinošas zīmes. Kā piemēram alus putas, kas tieši Valentīndienā pieņem sirds formu virs manas glāzes satura, viņam blakus esot. Man nav rozā briļļu, jo es tādas nemēdzu valkāt nekad, tāda krāsa man nemaz nepiestāv, un es to nedomāju burtiski. Viss ir tīri labi. Tad lai tā arī paliek.
***
Uz nakti Dieviete pamanījās pārtapt porcelāna lellē. Karnevāls mākslas akadēmijā. Pasākums, kurā uz nakti vari pārtapt par jebkuru no savas būtības spoguļa lauskām. Protams, tad, ja tavs spogulis sašķelts un neesi viendabīgs tāpat kā es. Ja nē- drīkst vienkārši realizēt fantāziju un tēlot aktieri, iejūtoties citā ādā, ja reiz tēlotais nav daļa tavas būtības.
Es tonakt tēloju. Jo lelle nav viena no manas būtības daļām, pat tad, ja tās, kas no porcelāna, pamanās būt fiziski tikpat trauslas un eleganti tērptas kā mīlu tērpties es. Ar mani nespēlējas. Es spēlējos ar citiem.
***
Janvāra beigās beidzot mani atrada manas rūnas. Vienmēr biju iedomājusies, ka mans pirmais rūnu komplekts būs no koka, bet nē, tomēr no melna stikla. Februārī tās iesvētīju un lēnām sāku nodibināt kontaktu... Uguns, ūdens, zeme, gaiss... Un, protams, piektais elements- laiks. Tieši laiks rādīs, vai rūnas būs manas palīdzes. Pagaidām šī sadarbība izskatās veiksmīga.
***
Arī mūzika caurvij katru mana mūža mēnesi. It kā tik pašsaprotami, lai par to rakstītu... Tomēr nevar taču nepieminēt Rammstein koncerta apmeklējumu. Kā kāds mans draugs, kurš, starp citu, man par lielu prieku, pēc pāris gadu ilgas prombūtnes šomēnes atgriezies dzimtenē, mani iedalīja "mazo cilvēciņu" kategorijā, arī es uzskatu, ka esmu pietiekami maziņa, lai šo privilēģiju visādi izmantotu. Tā nu koncertā pasēdēju savā personiskajā ložā- uz Bruņinieka pleciem. Šovs bija paredzams, bet vienalga patīkams, ar nelielu neķītrības garšu. Pat ja jo vecāka kļūstu, jo mazāk ārēji izpaužas mana samaitātība, tas nemaina tās koncentrāciju manā prātā. Ir tomēr dažas lietas, kas nekad nemainās. Tāpat arī manas romantiķes-sapņotājas saknes, kas vijas cauri dvēselei. Varbūt tādēļ jau līdz ar pirmajiem akordiem mani šomēnes arī viegli un patīkami apdullināja kāda romantiski smeldzīga rakstura dziesma. Zeraphine- Be my rain. "Be my rain... To wash the pain and the truth away... Embrace my world, everlasting..."
***
Mans midzenītis joprojām smaržo pēc rozēm. Tās valdzina ar savu skaistumu līdz mirst.
Abonēt:
Ziņas (Atom)