Šodien jūtos kā viena tāda-marionete. Reibstu no viegluma un varbūt mazliet arī mīlestības. Nogurums rausta manas auklas, pavedis manu miesu, iegāž gultā. Mētājos. Veros griestos, domāju. Reibstu. Reibstu, reibstu, reibstu... Nesaprotu, ar kādām adatām vakar šis Pavasaris mani sadūris, piespraužot auklas. Kādas kā matērija neeksistējošas vielas ielaistas manās vēnās plūstošajās dzīvības upēs. Cik gan nemanāmi var pārtapt marionetē, attopoties kā tādai vien tad, kad tas noticis, kaut tikai uz dienu?
Dzīvi nevar līdz galam saplānot, līdz pēdējam izkontrolēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru