One death hardly a drop of blood on the reapers shiny scythe.

Katram ir savas klusās apņemšanās, mērķīši, ko vēlas realizēt pašreizējās dzīves, tieši sīs reinkarnācijas[ja vien ticam tai] laikā. Ne vienmēr izteikti skaļi, ne vienmēr izgreznoti ar ticību tiem, bet, pat ja paslēpti dziļi pakrūtes kambaros, tomēr eksistējoši. Šoreiz Dieviete uzrakstīs savus mērķus, kuri pagaidām nav īstenoti, vismaz tos, kas ciemojušies manā prātā līdz šim, jo iedomātais saraksts dzīves laikā tikai papildinās.
Tātad, lietas, ko izdarīt pirms kaulainās pļāvēja kundzes apciemojuma:

1. Sagaidīt savu bruņinieku.
2. Izlasīt visas tās grāmatas, kas ir manā "noteikti jāizlasa" sarakstā.
3. Sniegt mājas vairākiem bezmāju kaķubērniem.
4. No vēl neredzētajām vietām, aizbraukt uz Zviedriju, Norvēģiju, Itāliju, Venēciju un Japānu.
5. Pozēt renesanses stila gleznai.
6. Sarakstīt un publicēt vismaz vienu grāmatu.
7. Kārtīgi apgūt reiz iesākto un novārtā pamesto franču valodu. Iespējams, arī iemācīties latīņu valodu kā sarunvalodu, nevis tikai gramatiku, kāds tās mācīšanas  veids VēsturesFanātiķuFakultātē man riebās.
8. Iestādīt kādu augu.
9. Aizbraukt uz Wackenu.
10. Pavadīt nakti Tīreļpurvā.
11. Iemācīties spēlēt kokli vai klavieres. Vai abus.
12. Pavērot naksnīgās debesis ar teleskopu. Redzēt arī zvaigžņu lietu[man patiešām tas nekad nav sanācis].
13. Izglābt kādu savvaļas dzīvnieku vai putnu un sadraudzēties ar to.
14. Tikt pie savas personīgās pils.
15. Būt laimīgai.

Vārda valkātāja

Nakts uzkritusi virsū pasaulei. Dzīvoklī, kurā mitinos, valda vien klusuma skaņas, dzīvo būtņu elpu pavadā vadātas. Viegli nočīkst durvis, ar šo skaņu uzrunādamas graciozo būtni, kas veikli kā medniece, kas ir viņas slēptā būtība, pieceļas. Kājas, mīkstiem spilveniem, atduras pret parketa grīdu, viņas soļi- vēl klusāki par šo sadursmi, bet klusumam tie vienalga palīdz pāršķelties vēlreiz. Mājvietā ielavās ēna, kas saskaras ar jau pie durvīm gaidošās kaķu lēdijas mesto ēnojumu, nododot pirmo sveicienu. Šai ēnai sekoju es, jo tā ir mana. Pretī sagaida un manī raugās no kāpņu telpas mākslīgā apgaismojuma apžilbuši, samiegojušies smaragdi un neizsakāms miers, ko Viņa izstrāvo.
  ”Estella?”- ir vārds, kurš kā ūdens lāse lēni notek no manām lūpām. Viņas vārds. Dots par godu kādam no manai sirdij tuvākajiem literatūras diždarbiem.
  Man atsaucas samtains ņaudiens, melnām pūkām klātais augums graciozi pieglaužas manām kājām. Tikpat flirtējoša dāma, kā Dikensa radītais literārais tēls. Taču arī tikpat viltīga un asa,  nu jau otru viņas spilgtāko personības iezīmi nodod spēlītes ar manas rokas okupēšanu.
  Reiz kaut kur lasīju, ka kaķi esot eņģeļi. Vai es būtu savējo pārvērtusi dēmonā, izvēloties tieši šādu vārdu, zinot, ka vārds ietekmē personību?
  Taču tieši šāda Viņa jo tuvāka man. Tuvāka Viņa, kamēr tik mīļais literārais darbs sācis zaudēt vērtību, neļaujot vairs sevi izbaudīt tik ļoti kā agrāk, jo nu jau ar personvārdiem citādas asociācijas, ne vairs ar rakstnieka radīto, bet savā dzīvē aktuālo šāda vārda valkātāju. Priekš manis zudis vesels tēls no romāna. Kāda vairs lasīšana starp rindiņām, kāda lasīšana vispār... grāmatai gluži kā izplēsta katra otrā lapa.
  Nākošreiz varbūt nepiešķirt no literatūras pasaules aizgūtu vārdu svarīgām personām savā dzīvē, lai cik skaists arī tas nebūtu, un lai cik valdzinoša nešķistu autora apcerētās personas būtība. Daiļdarbi šādi izbalē. Vismaz priekš manis.

P.S. Par spīti visam, es nenožēloju un man patīk, ka toreiz, kad pirmoreiz turēju Tevi rokās, no ielu dzīves un ziemas nežēlastības paglābtā kaķu dvēselīt, nodēvēju Tevi tieši par Estellu. Mīlu.

Ne mans, bet gan kādas grāfienes monologs.

"Ar kādām tiesībām Tu pameti mani šeit vienu? Vai es Tev devu savu atļauju? Iespējams, es būtu to sniegusi rakstiski, jo mani sacītie vārdi laikam nespēj būt tādi, kas dzemdē sāpes, vismaz ne man. Bet es negarantēju, ka šis papīra gabals nemirtu cīņā ar kamīna liesmām.
Es neprasu Tev atgriezties. T.i., mans saprāts to neprasa, kaut arī manas lūpas kliedz bez skaņas un arī tikai tad, kad neviena nav tuvumā. Lai gan, neviena īsti redzīga jau te nav. Aklie vien. Man viņu žēl, bet egoisms svarīgāks, man jāpriecājas, ka neviens neko nenojauš. Man nenāk ne prātā nodot savu pašlepnumu kāda, tajā skaitā Tavai, inkvizīcijai. Manu ķermeni nenotetovēsi ar tādu zīmogu, kāds tika pāris sievietēm pirms manis. Es neesmu ar viņām vienā vērtē, pat tad, ja sasirgu ar kādu muļķīgu mirstīgo kaiti, pret kuru pat mans tituls nesniedza imunitāti.
Lai nu kā, šie simptomi maina vien šo to manī, bet ne manu vārdu. Tāds sīkums- vārds. Taču ar to pietiek, lai nepagrimtu. Es taču esmu GRĀFIENE. Reiz Tava Grāfiene. Un Tev nebūs pret mani tā izturēties. Jo Tu mani.... tieši par to, ka es esmu es pati- es, vārdā Grāfiene."

Septiņi nāves grēki.

Sen, sen atpakaļ, kāds cilvēks, kuru tā laika sabiedrībā dēveja par pāvestu Gregoriju I Lielo nosauca septiņus nāves grēkus. Nezinu, cik tie nāvīgi, vai cik grēcīgi, jo tas, kas kristiešiem grēks, man skaitās kārdinājums, kam parasti neredzu iemeslu neļauties, bet nolēmu padalīties ar stāstiem no savas dzīves, stāstiem par situācijām, kad esmu visizteiktāk padevusies katram no šiem "grēkiem"

Pirmais grēks. Mantkārība, avaritia. Šķiet, šajā ziņā esmu "grēkojusi" pavisam minimāli. Jāsaka, ka man ļoti patīk viss skaistais, tajā skaitā dažnedažādi, manuprāt, estētiski priekšmeti, kādus man ir tieksme savas vieglprātības uzplūdos iegādāties lielos daudzumos, par spīti tam, ka mans midzenītis jau tā ir pamatīgi piekrauts ar tiem, un jaunām dekoratīvām lietiņām vietas īsti nav. Tā arī laikam ir bijusi un joprojām ir mana lielākā mantkārības izpausme.

Otrais grēks. Dusmas, ira. Nekas pārsteidzošs un neierasts priekš tik emocionāli ekspresīvas personības kā es. Kā uznāk, tā pāriet, straujumā neatpaliekot no tempa, kādā zibens sasper vientuļu koku.
Visspēcīgākās dusmas savā dzīvē esmu izjutusi pret māti. Man toreiz bija gandrīz piecpadsmit gadu, viņas aprobežotības līmenis- kulminācijas stadijā. Nopietnākais konflikts, kāds mums jebkad bijis, un tas pats pārāk dažādo pasaules redzējumu un nepieciešamību dēļ. Jāatzīst, ka pēc tā gadījuma es viņu vairs nespēju mīlēt tā, kā agrāk un es to šobrīd te pasniedzu kā parastu faktu, ne sēru vēsti. Taču šis konflikts bija ieguvums, kurš palīdzēja mums vismaz ar laiku atlaist vaļīgāk "tvērienu otrai pie rīkles" un uzlabot attiecības.

Trešais grēks. Lepnība, superbia. Ļoti mīļa un tuva īpašība man. Es pat varētu teikt, ka viena no raksturīgākajām. Tieši tādēļ tik grūti piemeklēt vienu stāstu, to vienu visizteiktāko.
Cik gan daudz reižu nav kādam nerakstīts un neatbildēts, kaut gan ir bijusi vēlme rīkoties savādāk, kāda principa vai dusmās pateikta "šī ir pēdējā reize, kad mēs sazinamies" dēļ. Cik neskaitāmas reizes neesmu paturējusi atvainošanos pie sevis, kad pieļauts kāds nepamatots pāridarījums pret citu personu. Nesaskaitīt arī mirkļus, kad manas acis raugās uz atsevišķām personām no augšas, jo apzinās savu pārākumu.

Ceturtais grēks. Miesaskāre, luxuria. Neizjūtu viegli, esmu izvēlīga partneru izvēlē, taču ja iekāre mani tomēr savaldzina, tad tas ir spēcīgi, un nav miera, kamēr nedabūju, ko gribu. Jāsaka gan, ka vienmēr dabūju gan.
Spilgtāko piemēru var atrast iepriekšējā ierakstā. Par manu pirmo mīlestību. Visi instinkti mani tik spēcīgi sūtīja viņa virzienā, ka šķita- līdz eiforijai un lielākajai laimei uz šīs pasaules trūkst tikai nakts ar viņu, toreiz man tik īpašo... Alkatība gan pēcāk ņēma virsroku un vēlējās vairāk, viņu visu, ne tikai miesu, bet arī dvēseli, taču tas jau būtu cits stāsts...

Piektais grēks. Negausība, gula. Neesmu ne rīma, ne ļoti ēdelīga, tomēr, kad tieku pie, manuprāt, visgaršīgākas lietas uz pasaules, tad varu "piepūst" sevi ar to tā, ka vēders sāp un kādu laiku neērti piecelties, vārdu sakot, pārēsties. Kas ir šī lieta? Tumšsarkani, apaļi, sulīgi, saldi... ķirši, čerešņa. Murr.

Sestais grēks. Skaudība, invidia. Skaudību uz šo konkrēto lietu es izjūtu diezgan bieži, bet visizteiktāk tā parādījās vienā vakarā.. Sēdēju Vecrīgā, bārā. Randiņš ar alus kausu un kāda persona no draugu loka blakus. Fonā pārīši, vairāki. No malas skatoties, šķietam pat saderīgi un skaisti. Laime viņu acīs, mīlestības pieskaņa telpas atmosfērā, rūpes, pieskārieni... Man- man skumji, sāp un tajā mirklī tik vientuļi, jo Savu Bruņieku sastapt vēl laimējies nav... Un skauž, tik neizsakāmi skauž... Devos uz mājām, tur ierodoties- uzreiz gulēt. Miegs kā labs antidepresants.

Septītais grēks. Slinkums, acedia. Mjau, ko gan kaķis par šo vēl var sacīt. Nu, nepatīk man sevi lieki piepūlēt. Kādus darāmo darbību kalnus tik neesmu uzvēlusi uz pēdējo brīdi, tas nekas, ka tas jau ir noslogots. Tagad, slinkuma dēļ, kaut kur ribās iepinusies sēž un ik pa laikam zāģē manus kaulus apziņa, ka palicis pēdējais mācību gads līdz bakalaura grāda iegūšanai, bet parādu, ko jālabo, kalns augstumā pārsniedz Everestu...