Virsraksta teikums, kurš iesities prātā no kādas pa ceļam skanējušas Nightwish dziesmas, man atkal liek iebrist atmiņu purvā par Aušvicu.
Jā, jūs sapratāt pareizi, šis ieraksts būs par ceļojumu, no kura pirms pāris dienām atgriezos.
Tātad, Aušvica. Pa ceļam lasot grāmatu par šo reiz pastāvējušo iestādījumu, nonākot attiecīgajā vietā, pārņēma vismaz viena patīkama sajūta- zināšanu sajūta, kas ir kas, redzot visu dzīvē: gan Birkenavas barakas, gan gāzes kameru drupas, gan "Arbeit macht frei" uzrakstu pie pirmās Aušvicas nometnes daļas ieejas, gan iekšpagalmu pie slavenā vienpadsmitā bloka ar sienu, pie kuras daudzi tika nošauti, gan, protams, pašu vienpadsmito bloku ar tā moku rīkiem un telpu pagrabā, kur tika ieslēgti bada nāvei nolemtie, tajā skaitā kāds priesteris, par kuru labi zināms ir stāsts, ka ticis pakļauts šim "sodam" brīvprātīgi, upurējot sevi, lai glābtu citu ieslodzīto.
Visādi citādi emocijas pārsvarā smagas, sērīgi nomācošas. Ne mirkli nepārsteidza šīs vietas spēcīgā enerģētika, tāpat kā dvēselīšu pastaigas pērnajās lapās, pa reiz bijušo gāzes kameru grīdu izlauztajiem ķieģeļiem.
Tālāk ceļš aizveda mani un ceļabiedru uz vāczemi, kur acīm pavērās Drēzdenes vecpilsētas arhitektūras "prieciņi", vien žēl, ka manā rīcībā bija pārāk maz informācijas par tiem. Tad sekoja galvenā ceļojuma mērķa- Ragnarok pagan metal mūzikas festivāla-apmeklējums, kur tika pavadītas divas dienas. Vispatīkamāk ausīs ieplūda grupu Twilight of Gods un Dalriada izpildītās mūzikas devas. Atklāju arī ko jaunu un manai sarežģīti muzikālajai gaumei patīkamu- grupu Ignis Fatuu, kas arī šobrīd, rakstot, veldzē manas folkmetāla slāpes, kas radušās, atpakaļceļā pārsvarā klausoties ko citu nevis tieši šo, vienu no maniem mīļākajiem metal mūzikas novirzieniem.
Pēdējā svešzemju apskatei veltītā pieturas vieta bija Nirnberga, kur nācās mazliet vilties, uzzinot, ka svētdienās Vācijā veikali nestrādā. Taču liktenis izdomāja būt man labvēlīgs, piespēlējot ceļā reklāmas afišu ar informāciju par tieši tajā dienā kādā šīs pilsētas arēnā notiekošu erotisko festivālu, kuru apmeklēju, lai iegādātos jaunus korsešu krājumus.
Visbeidzot, vēl izjutu vēlmi piebilst, ka, tuvojoties mājām, jau iebraucot Lietuvā, sajutos kā dzimtenē. Taču nav ko brīnīties, kā nekā, arī tā ir seno baltu, manu senču, reiz apdzīvota teritorija. Un, ja raugos uz saviem radu rakstiem, tur man redzams ne mazums lietuviešu, pie tam, sēžam daudz tuvākos ciltskoka zaros, kā jūs spējat iedomāties, hehē. Tagad viltīgi pasmīnu un eju nodoties citām lietām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru