Es biju tur.

Es biju tur, kur laiks spēlē neizsakāmi lielu lomu, katru reizi caurstrāvojot mūs kā vien pats vēlas. Es joprojām tur esmu. Mēs visi šeit esam.
Daži noveco, daži pieaug. Citi dara abas šīs lietas reizē, piemēram, Krista, kuras dzimšanas dienas svinības man bija tas prieks apmeklēt pagājušo piektdien. Ir personas, kas šādu svinēšanu sauktu par muļķīgu, argumentējot to ar nāves brīža tuvošanās atzīmēšanu. Vai tiešām kādam liekas, ka tas skan loģiski? Var jau būt, ko gan es zinu par loģiku, man it kā šāda domāšana nepiemītot... Tomēr, lai arī kāda nebūtu, mana domāšana atzīst faktu, ka nāve ir kaut kas cilvēkiem līdz galam neizprotams, neizprotams tikpat lielā mērā, cik neparedzams ir tās atnākšanas laiks. Neviens nevar droši apgalvot, ka nāves diena sakritīs ar dvēseles ienākšanas šajā pasaulē datumu. Pēdējais teikums laikam arī visu izsaka, lakoniskāk un konkrētāk par haotisko mani: pat gribot, nav iespējams atzīmēt precīzu gadu/dienu/kādu citu laika vienību, kas pietuvina nāves pulksteņa tikšķim, taču kārtējā nonākšana uz zemes, o jā, es ticu reinkarnācijai, ir kas atzīmēšanas vērts un arī visnotaļ atzīmējams, jo šis nav kārtējais ar laika mistiku savītais noslēpums. To arī atzīmējām.
Tik patīkami ik pa laikam atgriezties pie vecām nodarbēm un vienalga, ka citi neizprot jēgu. Pat tad, ja šī nodarbe ir Vecrīgas bāru iekarošana līdz pirmo saules staru kokos šautajām bultām.
Otrs zīmīgākais pēdējā laika notikums bija atgriešanās citā gadsimtā. Šoreiz pavisam fiziski, ne kārtējos sapņos. Citēšu kādu pasenu savu ierakstu citā portālā: "Pārņem trīsas, saduroties ar tālas un nesasniedzamas pagātnes, kurā sevi neatceries, pelniem".  Tā arī tas bija, kaut viduslaiku festivālā, kas nodēvēts Cēsu pilsētas agrākajā nosaukumā- Wendene, sanāca pabūt vien vienu- otro- dienu, Āraišos. Nekritizēšu pils ieņemšanas galīgi neticamo iestudējumu, kurš bija pārvērsts pat komisks, iesaistot tajā Nāves tēlu. Ne jau visi ir aktieri un, balstoties uz personīgajiem novērojumiem, studējot VFF, lielākā daļa vēstures fanātiķu nav tās radošākās personības. Kā jau saka, katram savs. Drīzāk novērtēju pozitīvās emocijas, kuras pasākuma laikā ieguvu: gan no nupat pieminētās izrādes; gan no kādu laiku nesatiktas un mīļas personas satikšanas; gan pabūšanas ezerpilī jau trešo reizi dzīvē; gan vispār no acis priecējošā fona, kas aizrauj prom no ikdienas un pašreizējā gadsimta, par dzīvošanu kurā bieži vien šausmās noskurinos, īpaši saskaroties ar neskaitāmajām cilvēces degradācijas izpausmēm.
Nevaru atturēties un nepieminēt arī pašu braucienu uz festivālu, kas vien priekš manis bija liels notikums, jo uz motocikla nebiju sēdējusi jau gadu. Ātrums, mazbišķīt vēderā iepotēts adrenalīns, un es biju gatava murrāt. Ar ātrumu šķēlām laiku. Laiku, kurš tik neizprotams. Kaut kas nāk, kaut kas aiziet.
"Either that wallpaper goes or I go!"-Oscar Wilde on his death bed.

Katra diena atslēdz kādas neatvērtas durvis /V.Šekspīrs/

Atsaucoties uz virsrakstu, manā "ne-fantāziju", bet gan reālajā pasaulītē pagājusī sestdiena atslēdza muzeju un galeriju durvis ikvienai cilvēkbūtnei, starp kuru masām šur tur iesprukt pamanījos arī es kopā ar dažām personām no tām, kas svarīgas man. Kaut pēdējo dienu laikā apkārt staigāju ar sērīgu melanholijas drupaču kabatā, šo ikgadējo pasākumu-muzeju nakti- izbaudīt man izdevās.
Farmācijas muzeja auru šogad sajutu daudz "tīrāku" kā citus gadus. Viena no tik retajām vietām pilsētā, kur atrodoties, pārņem ilūzija par materiāli un visādi citādi garīgi nepiesārņotu vidi. Un vēl ārstniecisko zālīšu smarža...man kā baldriāni kaķim. Bija arī izdevība pārbaudīt savas elpošanas orgānu sistēmas [ne]veselīgumu- pūtām trubiņā, mērot CO2 koeficientu plaušās. Mans rezultāts: 3, kaut nesmēkētājiem tas parasti nepārsniedz ciparu 2. Nācās atzīties, bet ne nokaunēties, ka iepriekšējā vakarā bija sanācis tīties dūmu mutuļu šallēs, sastādot kompāniju savam vīrietim "Melnās piektdienas" smēķētavā. Kā arī reizēm ūdenspīpes trubiņa, kārdinot, savij mani savos valgos, vai kāds mirklis iespiež starp pirkstiem cigareti, pieprasot kļūt atmosfērīgāks.
Nākošais apmeklēts tika Porcelāna muzejs. Vēlējos gleznot uz maziem šķīvīšiem, ap kādiem redzēju darbojamies vienu no muzeja darbiniecēm. Taču kurš gan man to deva... Toties piedalīties konkursā bija iespēja gan, skaitot dažādas tematiskās figūriņas, kā arī balvā par to saņemt uzlīmi ar, šķiet, kādas slāvu pasakas motīvu, kurai pielietojumu vēl tikai izdomāšu.
Tālāk nonācām Baltu rotu galerijā. Šoreiz, atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad tur biju, gan lai iepirktos, gan lai saņemtu savu konkursā laimēto Nameja gredzenu, sanāca apciemot arī otru-seno, ne atdarināto un pārdošanā izlikto, rotu-zāli. Piedalījāmies vēl vienā konkursā, atzīmējot Latvijas kartē, kurā novadā kura senā rotaslieta atrasta. Par spīti tam, ka viss tika aizpildīts pareizi, loterijas laikam nav mūsu veiksmes sfēra, jo ziņu par to, ka būtu ko laimējuši, saņēmuši neesam. Žēl. Protams, nevar zināt, kādi cilvēki vēl šajā izlozē piedalījušies, bet, domājams, reti kurš prastu novērtēt mūsu senčiem raksturīgās rotas un to simbolu nesto nozīmi tā kā mēs, kam mitoloģija tuva.
Nezinu vai muzeju nakts mani iedvesmojusi, bet pēc tās mani piemeklējusi pastiprināta vēlme dažādi darboties, kas uz ziemas laiku bija ielīdusi savā alā un snauduļojusi tur, visu acīm slēpta. Beidzot pabeidzu lielākā izmēra gleznu, kādu jebkad esmu radījusi, kas jau bija sākusi pārklāties ar putekļu segu, atrodoties uz skapjaugšas. Gleznas nav vecas mēbeles pamestā mājā, dvēseli nedrīkst atstāt, kaut arī tā citādāka kā mums, kustīgajām būtnēm. Šis "sajūtu plauktiņš" nu stāv līdzās pārējiem: "Emocijām uz skatuves", "Slimības maskām", "Ilūzijai par brīvību", "Reibumam" un citiem gleznojumiem, visiem kopā veidojot skapi ar mirklīgām sajūtām, emocijām un ilgstošām idejām.

So much to live for...so much to die for.

Virsraksta teikums, kurš iesities prātā no kādas pa ceļam skanējušas Nightwish dziesmas, man atkal liek iebrist atmiņu purvā par Aušvicu.
Jā, jūs sapratāt pareizi, šis ieraksts būs par ceļojumu, no kura pirms pāris dienām atgriezos.
Tātad, Aušvica. Pa ceļam lasot grāmatu par šo reiz pastāvējušo iestādījumu, nonākot attiecīgajā vietā, pārņēma vismaz viena patīkama sajūta- zināšanu sajūta, kas ir kas, redzot visu dzīvē: gan Birkenavas barakas, gan gāzes kameru drupas, gan "Arbeit macht frei" uzrakstu pie pirmās Aušvicas nometnes daļas ieejas, gan iekšpagalmu pie slavenā vienpadsmitā bloka ar sienu, pie kuras daudzi tika nošauti, gan, protams, pašu vienpadsmito bloku ar tā moku rīkiem un telpu pagrabā, kur tika ieslēgti bada nāvei nolemtie, tajā skaitā kāds priesteris, par kuru labi zināms ir stāsts, ka ticis pakļauts šim "sodam" brīvprātīgi, upurējot sevi, lai glābtu citu ieslodzīto.
Visādi citādi emocijas pārsvarā smagas, sērīgi nomācošas. Ne mirkli nepārsteidza šīs vietas spēcīgā enerģētika, tāpat kā dvēselīšu pastaigas pērnajās lapās, pa reiz bijušo gāzes kameru grīdu izlauztajiem ķieģeļiem.
Tālāk ceļš aizveda mani un ceļabiedru uz vāczemi, kur acīm pavērās Drēzdenes vecpilsētas arhitektūras "prieciņi", vien žēl, ka manā rīcībā bija pārāk maz informācijas par tiem. Tad sekoja galvenā ceļojuma mērķa- Ragnarok pagan metal mūzikas festivāla-apmeklējums, kur tika pavadītas divas dienas. Vispatīkamāk ausīs ieplūda grupu Twilight of Gods un Dalriada izpildītās mūzikas devas. Atklāju arī ko jaunu un manai sarežģīti muzikālajai gaumei patīkamu- grupu Ignis Fatuu, kas arī šobrīd, rakstot, veldzē manas folkmetāla slāpes, kas radušās, atpakaļceļā pārsvarā klausoties ko citu nevis tieši šo, vienu no maniem mīļākajiem metal mūzikas novirzieniem.
Pēdējā svešzemju apskatei veltītā pieturas vieta bija Nirnberga, kur nācās mazliet vilties, uzzinot, ka svētdienās Vācijā veikali nestrādā. Taču liktenis izdomāja būt man labvēlīgs, piespēlējot ceļā reklāmas afišu ar informāciju par tieši tajā dienā kādā šīs pilsētas arēnā notiekošu erotisko festivālu, kuru apmeklēju, lai iegādātos jaunus korsešu krājumus.
Visbeidzot, vēl izjutu vēlmi piebilst, ka, tuvojoties mājām, jau iebraucot Lietuvā, sajutos kā dzimtenē. Taču nav ko brīnīties, kā nekā, arī tā ir seno baltu, manu senču, reiz apdzīvota teritorija. Un, ja raugos uz saviem radu rakstiem, tur man redzams ne mazums lietuviešu, pie tam, sēžam daudz tuvākos ciltskoka zaros, kā jūs spējat iedomāties, hehē. Tagad viltīgi pasmīnu un eju nodoties citām lietām.