Atsaucoties uz virsrakstu, manā "ne-fantāziju", bet gan reālajā pasaulītē pagājusī sestdiena atslēdza muzeju un galeriju durvis ikvienai cilvēkbūtnei, starp kuru masām šur tur iesprukt pamanījos arī es kopā ar dažām personām no tām, kas svarīgas man. Kaut pēdējo dienu laikā apkārt staigāju ar sērīgu melanholijas drupaču kabatā, šo ikgadējo pasākumu-muzeju nakti- izbaudīt man izdevās.
Farmācijas muzeja auru šogad sajutu daudz "tīrāku" kā citus gadus. Viena no tik retajām vietām pilsētā, kur atrodoties, pārņem ilūzija par materiāli un visādi citādi garīgi nepiesārņotu vidi. Un vēl ārstniecisko zālīšu smarža...man kā baldriāni kaķim. Bija arī izdevība pārbaudīt savas elpošanas orgānu sistēmas [ne]veselīgumu- pūtām trubiņā, mērot CO2 koeficientu plaušās. Mans rezultāts: 3, kaut nesmēkētājiem tas parasti nepārsniedz ciparu 2. Nācās atzīties, bet ne nokaunēties, ka iepriekšējā vakarā bija sanācis tīties dūmu mutuļu šallēs, sastādot kompāniju savam vīrietim "Melnās piektdienas" smēķētavā. Kā arī reizēm ūdenspīpes trubiņa, kārdinot, savij mani savos valgos, vai kāds mirklis iespiež starp pirkstiem cigareti, pieprasot kļūt atmosfērīgāks.
Nākošais apmeklēts tika Porcelāna muzejs. Vēlējos gleznot uz maziem šķīvīšiem, ap kādiem redzēju darbojamies vienu no muzeja darbiniecēm. Taču kurš gan man to deva... Toties piedalīties konkursā bija iespēja gan, skaitot dažādas tematiskās figūriņas, kā arī balvā par to saņemt uzlīmi ar, šķiet, kādas slāvu pasakas motīvu, kurai pielietojumu vēl tikai izdomāšu.
Tālāk nonācām Baltu rotu galerijā. Šoreiz, atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad tur biju, gan lai iepirktos, gan lai saņemtu savu konkursā laimēto Nameja gredzenu, sanāca apciemot arī otru-seno, ne atdarināto un pārdošanā izlikto, rotu-zāli. Piedalījāmies vēl vienā konkursā, atzīmējot Latvijas kartē, kurā novadā kura senā rotaslieta atrasta. Par spīti tam, ka viss tika aizpildīts pareizi, loterijas laikam nav mūsu veiksmes sfēra, jo ziņu par to, ka būtu ko laimējuši, saņēmuši neesam. Žēl. Protams, nevar zināt, kādi cilvēki vēl šajā izlozē piedalījušies, bet, domājams, reti kurš prastu novērtēt mūsu senčiem raksturīgās rotas un to simbolu nesto nozīmi tā kā mēs, kam mitoloģija tuva.
Nezinu vai muzeju nakts mani iedvesmojusi, bet pēc tās mani piemeklējusi pastiprināta vēlme dažādi darboties, kas uz ziemas laiku bija ielīdusi savā alā un snauduļojusi tur, visu acīm slēpta. Beidzot pabeidzu lielākā izmēra gleznu, kādu jebkad esmu radījusi, kas jau bija sākusi pārklāties ar putekļu segu, atrodoties uz skapjaugšas. Gleznas nav vecas mēbeles pamestā mājā, dvēseli nedrīkst atstāt, kaut arī tā citādāka kā mums, kustīgajām būtnēm. Šis "sajūtu plauktiņš" nu stāv līdzās pārējiem: "Emocijām uz skatuves", "Slimības maskām", "Ilūzijai par brīvību", "Reibumam" un citiem gleznojumiem, visiem kopā veidojot skapi ar mirklīgām sajūtām, emocijām un ilgstošām idejām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru