Piešuj mani sev, asiņainiem diedziņiem.

Šajā laikā, kad ezotēriskas tēmas bieži vien vairs nav tabu temats, un pat seni, sakrāli vārdi un rituālu apraksti mēdz mētāties kā Ziemeļu, tā Dienvidu, tikpat labi kā Austrumu un Rietumu virzienos, arī mazāks cilvēku skaits, kas kautrējas ne vien tos pielietot, bet arī runāt par savām darbībām skaļi (kas, protams, ir maģijas pamatlikuma-noslēpuma saglabāšanas- pārkāpums un galvenā neveiksmes atslēga, bet ne par to šoreiz stāstīšu). Viena no aktuālākajām tēmām ir mīļotā pieburšana. Tad nu izteikšu savas domas par to, vien uzreiz brīdinu, ka tās neatbilst klasiskajam „ak, cik tas ir ļauni, dzīvē viss nāks atpakaļ, mirsi smagā, mokošā nāvē” viedoklim.
Vēl gan uzreiz piebildīšu, ka es nerunāšu par sevi un savu personīgo pieredzi. Arī nebalstīšos uz medicīnas vai kādas citas zinātnes faktiem. Šīs pārdomas būs tikai un vienīgi tīri filos(z)ofiskā līmenī.
Pieburšana ir tikai un vienīgi atkarības radīšana no sevis. Mīlestību gan, diemžēl, izsaukt nevar, tā vai nu ir, vai arī tās nav. Taču atkarība ir tāda pat atkarība kā no alkohola, cigaretēm vai arī kā cita. Atkarīgais reizēm pat neapzinās, no kā tieši tā ir, bet, kad tiek klāt, tad jūtas labi. Protams, nekā jauka un skaista jau tajā nav, vien būšana ar piebūrēju piespiedu kārtā, jo savādāk nevar, bez viņa nevar. Savā ziņā vardarbīgi.
Tomēr es ticu arī tam, ka dabā viss ir svēts, tajā skaitā paši cilvēki, lai cik arī reizēm man nebūtu smagi to atzīt. Līdz ar to, ir jāmīl ne vien citi cilvēki, bet arī sevi pašu. Tas jau pirmām kārtām.
Līdz ar to, ja jāizvēlas, mocīt sevi, esot bez personas, kuru mīli, ciest ilgstošas sāpes, vai nedaudz (tālāk izskaidrošu, kādēļ pielietots šāds vārds) būt vardarbīgam pret otru, radot viņam atkarību no sevis- ko tad īsti lai izvēlas? Sevi vai otru? Tas jau atkarīgs no katra paša egoisma pakāpes. Jebkurā gadījumā, kāds cietīs. Glābt vispirms savu ādu ir tikai cilvēcīgi, es teiktu, pat dabiski (ja neskaita tādu izņēmumu kā mātes instinkts, bet tas jau atkal būtu cits stāsts). Tieši tādēļ es egoismu nenosodu, bet uzskatu, ka tas ir pat nepieciešams. Nav jājūtas vainīgam, ja rūpējies par sevi. Protams, līdz brīdim, kamēr neej pāri līķu grēdām.
Viens cilvēks, viens upuris, vēl nav masveida kapi. Ja mežā uzbruktu plēsējs, mēs sevi aizsargātu. Šajā gadījumā ir tikai viens pret vienu. Cieš viens cilvēks vai cieš otrs. Un ne vairāk. Savādāks būtu gadījums, ja pieburamais tiktu piesaistīts pavisam vardarbīgi.
Ar ko „pavisam vardarbīgi” atšķiras no pirmīt pieminētā „nedaudz vardarbīgi” gadījuma? Skaidroju: tas būtu tad, ja cietēji kāda personīgā egoisma, personīgās pašmīlestības un aizsardzības vārdā, būtu vairāki. Teiksim, ja par atkarīgu tiktu padarīts kāds precēts cilvēks. Vai kāds, kurš mīl kādu citu. Vai arī persona, kas nekad nemaz nav skatījusies virsū tam, kurš viņu piebūris. Šādus gadījumus es neatbalstu. Taču gadījumā, ja par atkarīgu padarītais ir brīvprātīgi izvēlējies būt kopā ar to, kurš viņu piebūris, pa vidu neesot citām personām, tad neko šausmīgi ļaunu es tur neredzu, ja neskaita nelielu(!) vardarbības devu.
Vēl viens no gadījumiem, kad es pieburšanu kategoriski neatbalstu, ir tad, ja kādu vēlas ļauni padarīt par savu vergu vai par kaut ko atriebties. Tieši tādā gadījumā, manuprāt, arī sāpīgais nāks atpakaļ. Savādāk ir tad, ja vienkārši vēlas pasargāt sevi no sāpēm, tādēļ mazliet upurējot vienu personu. Lai gan, kā jau minēju, cik nu liels tas upuris, ja viņš tiešām svarīgs, viņu ciena, rūpējas un vienkārši baidās pazaudēt, kādu muļķīgu iemeslu, piemēram, sīku sadzīves nesaskaņu dēļ. Ir tomēr personas, kas gatavas padoties pārāk viegli, un kuriem šāda pieturēšana, kaut pašiem to neapzinoties, tikai nāk par labu.
Šīs manas pārdomas bija īsas un vispārīgas, ne kā spogulī parādot visus iespējamos šādus gadījumus. Tas, ko galvenokārt vēlējos pasacīt, bija, ka katram gadījumam ir jāpieiet individuāli un nevajag nevienu nosodīt, vien tādēļ, ka par kaut ko esam saklausījušies šausmu stāstus kā par ļaunu un briesmīgu, bieži vien pat īsti nezinot, kāda ir konkrētā situācija. Katram sava dzīve, katram savas izvēles.
Lai viss trīskāršoti nāk atpakaļ. Galvenais jau ar kādu domu darbība tiek veikta. Ja nevēlot nevienam ļaunu, vien rūpējoties par savām attiecībām (ja runā tieši par šajā ierakstā apcerēto darbību), tad arī ļaunums kā bumerangs, atpakaļnākot, nepāršķels paša rīkli.
Jādzīvo saskaņā ar sevi. Un, kurš cits gan par tevi parūpēsies labāk kā tu pats...

Oda, izvadot kādu no savas dzīves

Sākoties jaunam gadam, cilvēki parasti veic kādas konkrētas, bieži vien tikai sev ko nozīmējošas, darbības. Kāds apņemas ko iesākt/uzsākt, no kaut kā atbrīvoties. Kāds vienkārši vēlas kaut ko, kas nav tik viegli iegūstams/atrodams. Citi neko neapņemas un necer uz brīnumu, bet uzreiz ķeras pie konkrētām darbībām. Kāda kuram daba.
Es šogad lēju laimīti. Izlija konkrēts pāvs. Tātad, gads bus grezns un lepnumu nezaudēšu. Lieliski, tas man der.
Pirms pāris gadiem atvainojos pāris cilvēkiem, kam jutos esam atvainošanos parādā. Arī toreiz to darīju ar lepni paceltu galvu un jutos gandarīta ar sevi, kaut zinam taču, ka atvainoties nav viegli, jo sevišķi tiem lepnākajiem indivīdiem, tādiem kā es. Sajutos viegli, it kā būtu cigarete, no kuras tikko nokratīta gara, tās galā vēl piestiprinājusies, pelnu čūska.
Šajā, Ūdens čūskas gadā, vēl neesmu dāvājusi nevienu atvainošanos. Nevis tādēļ, ka nejustu nepieciešamību tādu sniegt, bet tāpēc, ka, pat ja kādam atvainotos, tāpat nebūtu lidošanai pretī iekšējam mieram nepieciešamā viegluma. Šoreiz trūkst nevis atvainošanās sniegšanas, bet saņemšanas.
Te nu tā būs. Skaistā, ar franču galmam raksturīgajām lilijām rotātā kastītē ielikta, ar vijīgu lentu pārsieta. Atvainošanās. Sev pašai. (Neviens cits taču par mums neparūpēsies tā, kā mēs paši.)
Atvainojos sev par lieku savas šīs dzīves pulksteņa smilšu iztecināšanu uz kādu, kas nebija tā vērts. No viņa jau es atvainošanos nesaņemšu. Taču nu vairs man nevajag. Saņēmu no sevis pati, skaistāku un patiesāku, kādu viņš jebkad būtu sniedzis. Tagad viss, ko es vēlos ir miers, kaut daži grib karu un šauj savas indes bultas gan mana cietokšņa, gan draugu virzienā. Tāpat zinu, ka nekritīšu. Ne jau mans cietoksnis bruks. Ja varētu, drīzāk iesviestu nupat pieminētās smiltis viņa sejā, tīri aiz dusmām par sava miera traucēšanu.
Mīļie, šo lasošie personāži, pirms nāciet kāda dzīvē, pieklauvējiet, nevis pārklūpiet pāri slieksnim neaicināti, kaut ko sagāžot. Un parādiet savu īsto seju, pirms nāciet tālākās istabās. Netīros apavus, lai cik krāšņi un skaisti tie arī neliktos/nebūtu, mēs taču atstājam priekšnamā.