"Šis blogs bija miris. Es to biju nogalinājusi. Es, kaķu kundze un pūķu valdniece.
Varbūt laiks piecelt. Redzēsim."
Tā es ierakstīju tālajā(?) 2013. un nekad šo ierakstu nepublicēju.
Man šeit tikpat kā nav sekotāju. Taču tas nekas. Rakstīšu sev. Izvemšu dvēseli. Vienalga. Mans blogs, ko gribu- to daru.
Vēl pie melnrakstiem atradās iesākts stāsts no manas dzīves, patiesībā, viens no nozīmīgākajiem stāstiem, varbūt kādudien publicēšu, bet tas nebūs šonakt.
Sapņoju savā tornī (lasīt-jaunceltnes pēdējā stāva dzīvoklī) līdz tas sabruka. Dzīve bruka, bet es pamanījos izbēgt un attapos... Karalistē. Tajā,kas Apvienotā. Atklāju sevī jaunus spēkus. Apprecējos. Nesen piepildīju vienu no sapņiem (braucienu uz Venēciju). Laime pilnīga, teiksiet?
Nu nē. Gribat parunāt par laimi? Vai maz zināt, ka ne visiem tā sasniedzama? Katram taču priekš laimes vajag ko pavisam citu. Mana laime, šķiet, ir nesasniedzama. Sarežģīts homo sapiens sapiens.
Nesūdzos, tikai konstatēju faktu. Nedepresojos un nečīkstu. Par ko gan man maz čīkstēt? Neslikts darbs, vīrs pie sāniem, trīs mīloši kaķi ar mani zem viena jumta. Neizaicināšu Augstākos spēkus.
Ei, bet vai es maz pati pēc sevis vēl izklausos? Sajūta, it kā šīs rindas rakstītu kāda, kas ir personāžs, kas karājas kaut kur pa vidu tagadējajai man un bijušajai man (kuras man reizēm ļoti, ļoti pietrūkst). Tik bieza āda,ka vairs nenoraut. Papildus plēšu no sevis nost mirušas draudzības un kontaktus, paturu vien to, ko jūtu par nepieciešamu. Žēluma pat vairs nav. Izbijušo neatgriezt. Es mēģināju, ticiet man, katrā no pirmajām reizēm, kad pēc pārcelšanās viesojos "mātzemē".
Gribu dzīvot vairāk, bet pagaidām vien eksistēju, kaut spītīgi liedzos tā aizvadīt dienas. Cenšos sasniegt maksimālu iekšēju harmoniju, kaut tādiem tipiskiem Svariem kā es tā ir teju nesasniedzama.
Negaidu svētkus, pošos ikdienai. Nesvinu, vien izbaudu mirkli un pati sevi.
Reiz biju jauna un trausla, kaut vajadzēja būt stiprai. Tagad vēlos būt vāja un sargājama, bet dzīve neļauj. Ironija, eh? Pat savu lomu nedod izvēlēties uz šīs skatuves.
Labi, pagaidām apklusīšu. Ja kāds šo maz lasīs, no sirds novēlu sasniegt to stadiju, kad izdodas dzīvot ar sevi maksimālā harmonijā (atkarībā no iespējām, protams). Nekad nedodu solījumus, ko nespēju pildīt, bet centīšos pa laikam te uzcept pa kādam specifiskam savu pārdomu ierakstam.
Turamies.
