Vasara nekad nav bijusi mans mīļākais gadalaiks. Esmu tik sasodīti izteikts rudens bērns, gulējis melanholijas šūpulī, aijāts lietus dziesmām izskanot pasaulē aiz loga. Ar cerību gaidu rudeni. Savu rudeni. Šobrīd nav nekā sevišķa. Vien kliedziens skaņu pilnā būdā, vēl nesagaidīts zvaigžņu lietus, salāpītas asaras.
Ar skumju kaķa dvēselīti došos meklēt piedzīvojumus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru