"Ar kādām tiesībām Tu pameti mani šeit vienu? Vai es Tev devu savu atļauju? Iespējams, es būtu to sniegusi rakstiski, jo mani sacītie vārdi laikam nespēj būt tādi, kas dzemdē sāpes, vismaz ne man. Bet es negarantēju, ka šis papīra gabals nemirtu cīņā ar kamīna liesmām.
Es neprasu Tev atgriezties. T.i., mans saprāts to neprasa, kaut arī manas lūpas kliedz bez skaņas un arī tikai tad, kad neviena nav tuvumā. Lai gan, neviena īsti redzīga jau te nav. Aklie vien. Man viņu žēl, bet egoisms svarīgāks, man jāpriecājas, ka neviens neko nenojauš. Man nenāk ne prātā nodot savu pašlepnumu kāda, tajā skaitā Tavai, inkvizīcijai. Manu ķermeni nenotetovēsi ar tādu zīmogu, kāds tika pāris sievietēm pirms manis. Es neesmu ar viņām vienā vērtē, pat tad, ja sasirgu ar kādu muļķīgu mirstīgo kaiti, pret kuru pat mans tituls nesniedza imunitāti.
Lai nu kā, šie simptomi maina vien šo to manī, bet ne manu vārdu. Tāds sīkums- vārds. Taču ar to pietiek, lai nepagrimtu. Es taču esmu GRĀFIENE. Reiz Tava Grāfiene. Un Tev nebūs pret mani tā izturēties. Jo Tu mani.... tieši par to, ka es esmu es pati- es, vārdā Grāfiene."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru