Par marionetēm. Ne citām lellēm.

Šodien jūtos kā viena tāda-marionete. Reibstu no viegluma un varbūt mazliet arī mīlestības. Nogurums rausta manas auklas, pavedis manu miesu, iegāž gultā. Mētājos. Veros griestos, domāju. Reibstu. Reibstu, reibstu, reibstu... Nesaprotu, ar kādām adatām vakar šis Pavasaris mani sadūris, piespraužot auklas. Kādas kā matērija neeksistējošas vielas ielaistas manās vēnās plūstošajās dzīvības upēs. Cik gan nemanāmi var pārtapt marionetē, attopoties kā tādai vien tad, kad tas noticis, kaut tikai uz dienu?
Dzīvi nevar līdz galam saplānot, līdz pēdējam izkontrolēt.

Mans Lieldienu eklektisms.

Kaut Lieldienas nesvinu, un mans laktoveģetārisms un garšas kārpiņas ar pautiem a.k.a. olām nedraudzējas, es taču nelaidīšu garām iespēju paķēpāties, hah. Te neliels ieskats manā kopumā eklektiskajā ķēpu kombinācijā, kas tapusi:

P.S. Kārtējā no dienām, kad man neizskaidrojamu iemeslu dēļ trīc rokas.

Mežs nedus vairs, tas mostas.

Skapja durvis pavērušās, pa šo spraugu istabā grib ielavīties tumsa. Es tās aizgrūžu līdz galam ciet. Tas nav vairs man mīļākais patvērums no sabiedrības, kas nemīt vien manās fantāzijās un tādējādi pilnībā pakļauta manai kontrolei, tāda glābēja lomu skapis spēlēja manā bērnībā. Jau gadiem kā tvert svaigu elpu dodos uz piemājas mežu. Pastaiga kā atgriešanās patiesajās mājās. Daba. Saplūst. Savienotas mēs. Gulēt uz kalna, par spīti Pērkoņtēva pagaidu klusēšanai, būt par zemes segu, kaut šis laiks man vēl nav pienācis. Siltums un dzīvība doti man, nu es tos izstaroju, laižot plūst tālāk.
Pat zalktis izlīda pretī, sveicinoties, jau pirmajā dienā, kad šogad atkal nokļuvu šajā savā vienā no visprivātāko sajūtu telpām. Tad nu šai augstāko gudrību simbolizējošajai būtnei par godu arī taps mani pirmie gravējumi uz sīpolu mizās vārītām olām- zalkša simbols.
Kaut senlatviešu atzīmētā Lielā diena jeb pavasara saulgrieži jau garām, es atļaušos ķēpāties, šūpoties un piekopt visas citas tradīcijas tajā pat laikā, kad vienmēr-kad vien sajutīšu šo impulsu.
Nu ko, dodos darboties.

Naksnīgās rotaļas ar neziņu, ko vēlos

Kā jau tipiska gaisa zīmes pārstāve, vakarnakt "parāvos gaisā". Palecos un planēju. No viena notikuma uz nākošo. Es nezināju, ko tieši vēlos tajā naktī sadarīt, bet kaut ko man vajadzēja. Tā nu mēs ar Viņu un vēl vienu homo sapiens sapiens alkoholicus nokļuvām "Melnajā piektdienā", nelegālā un it kā slepenā dragreisā, kādā Ziepniekkalna diennakts veikalā un pie kaut kāda abu vīriešu paziņas.
Caurdūru vienu spontānu ideju pēc otras, savēru diedziņā, tad šīs krelles pārrāvu un izkaisīju naktī. Jā, ķermenis, saprotams, sāka prasīt miegu.

Esi sveiks, mans jaunais terapeit

Esi sveiks, mans jaunais terapeit. Jau kārtējā dienasgrāmata. Kārtējā uz sen atpakaļ ar roku rakstīto un sadedzināto pelniem. Vien virtuāla.
Esi sveicināts, svešiniek, ciemiņ. Vēlies uz mirkli izskandēt pasauli, turoties pie mana skatpunkta stīgām? Tiec laipni lūgts. Es šodien neesmu pārāk egoistiski noskaņota.