Nav svaigu rētu, ko dziedēt, taču vajag sevi sadziedēt. Jūtu. Pārāk daudz visa sakrājies. Pārāk smagi. Pārāk sāpīgi. Zinu, ka pāries, bet šobrīd ir bezizeja, es teiktu- pat panika. Tādēļ ieklīdu šeit, mēģinot nosviest šo smago apmetni no pleciem. Vai vienkārši izgriezt, kaut ar šķērēm, laukā smeldzi pakrūtē. Tik nepalīdz... Šoreiz nelīdz ne rakstīšana, ne kliegšana, ne jaunas gleznas dzimšana. Tā gadās, kad iekšā pārāk daudz. Nav kur likties. Nespēja nosēdēt mājās un nespēja būt sabiedrībā. Zinu vien to, ka no šī smaguma vajag atbrīvoties. Taču šobrīd ir tikai bezizeja.
Vakara sarkasms, kuri man tik ļoti patīk: Un kā gan es, Tu vai varbūt arī Tu varam atļauties nebūt normāli? Kā mēs tā uzdrīkstamies ar savu nenormālību, būšanu ārpus garīgi līdzsvaroto un emocionāli "veselo" cilvēku rāmjiem, graut sabiedrības radīto idilli? Mūs jau nav jāmīl. Mūs nav jāpieņem. Ja nevēlies "ārstēties" (lasīt: tikt sazāļots vai fiziski izolēts), klausies diendienas plati ar "Kļūsti normāls" ierakstu pār citu lūpām. Viņi var atļauties būt pārāki, pat ja tādi nav, pat ja to emocijas notrulinātas, jo šī ir sabiedrība, kur vairākums valda. Vēl neesam individualitāti svinošā ērā. Taču ne par to ir stāsts.
Stāsta jau nav. Emociju par daudz. Un nenāk tās laukā.
piektdiena, 2012. gada 7. septembris
otrdiena, 2012. gada 24. jūlijs
Gada episkākā diena.
Jau iepriekš biju dzirdējusi, ka atsevišķos Rīgas sabiedriskā transporta maršrutos mēdzot braukt lielāks dīvaiņu īpatsvars kā citos. Tāpat bija dzirdēts, ka viens no šiem maršrutiem ir trešā autobusa pārstāvētais "Bolderāja-Pļavnieki". Ja līdz šim es to nevarēju ne īsti noliegt, nedz arī tam piekrist, jo šo autobusu izmantoju samērā reti, tad tagad droši māju savu melnajiem, nepaklausīgajiem matiem rotāto galvu un domāju: "Tā laikam tiktiešām ir"
Tik episku dienu kā šo es nebiju piedzīvojusi gadiem. Viss tik zīmīgi. Sakritību krelles, kas, pērli pēc pērles, mani noved pie šo kreļļu aizdares- situācijas, kurā man noteikti bija jānonāk, kurā man tika dotas zīmes un atbildes uz jautājumiem, kurus vēl pat neesmu paspējusi pati sev izteikt skaļi.
Sestdienas pēcpusdiena. Neparedzēts piedāvājums atbraukt ciemos pie nedaudz ārpus galvaspilsētas dzīvojoša cilvēka; piedāvājums izmantot cita maršruta transportu, kā sākumā plānots; pirmā autobusa nokavēšana, kas lika gaidīt nākošo: visas šīs sakritību pērles mani nogādāja tieši tajā transportā, kurā mani sagaidīja mirklis, ko episku krāsoja ne vien notikumi, bet pat atmosfēra, nu, vienkārši tik spēcīgi... Patumšas debesis un pamatīgs gāziens.
Autobuss vienu brīdi pat šķiet mājīgs, pateicoties lietum. Apsēžos blakus kādai nezināmai meitenei, kura sēž pie loga, jo vieta viņai blakus brīva. Pēc aptuveni vienas nobrauktas pieturas, pēkšņi satrūkstos, jo viņa sāk diezgan skaļi smieties, skaņai caururbjot visu garo autobusu, ar acīm meklējot kādu, ar ko izveidot kontaktu un vienoties kopīgā jautrībā, jo autobusā tiek uzrādīts neatbilstošs pieturas nosaukums- "Stockmann centrs"-kaut patiesībā tas brauc jau garām Vērmaņdārzam. Viņas skatiens cenšas notvert arī manas acis, bet es savas pelēces nolaižu, ne vien tādēļ, ka neesmu noskaņojumā sākt komunicēt ar svešu personu, bet arī tāpēc, ka man viņa šķiet vai nu nedaudz garīgi nestabila, vai vienkārši naiva meitene ar sliktām manierēm. Tobrīd vēl neapzinos, ka kādas padsmit minūtes vēlāk es pati labprātīgi skatīšos kādās ne mazāk svešās acīs, un nožēlošu to, ko iepriekš domāju par savu blakussēdētāju.
Autobuss apstājas nākošajā pieturā, kurā iekāpj kāds nedaudz tumsnēja paskata un melanholiska temperamenta pārņemts, pamatīgi salijis jaunietis. Iesākumā viņš stāv kājās, ar muguru atbalstījies pret horizontālo stangu, kas atrodas zem autobusa loga pretī vidējām durvīm. Savādā meitene man blakus atkal sāk smieties, vien šoreiz skatoties tieši virsū nesen iekāpušajam ceļabiedram, izsakot viņam komentārus, ka salijušie mati izskatoties nedaudz komiski. Nodomāju, ka tūlīt viņai tiks atcirsts kas skarbs, bet puisis tikai piebilst, ka viņam patīkot lietus un sevišķi neko nesaka, drīzāk pārsteidz mani, apsēžoties mums tieši priekšā, tiklīdz tur esošās abas vietas atbrīvojas. Tomēr ne dēļ meitenes viņš tur apsēdies, ne viņi runā, ne viņa ir ārēji skaista, ne manu jelkādu interesi- cilvēks vienkārši nav vēlējies stāvēt kājās.
Sarunu nav līdz brīdim, kad man un dīvainei priekšā esošo otro brīvo vietu aizpilda brauciena interesantālais tēls, vismaz manās acīs. Tas ir vīrietis uz gadiem piecdesmit, ar iesirmiem matiem, brillēm un palielu,runāšanas laikā izlecošu, apakšzobu, kurš jau uzreiz iesāk sarunu ar tumsnējā paskata puisi. Runāts tiek par sirdslietām, puisim esot svaigi sabradāta sirds, un vīrietis to jūt. Viņš zin arī stāstīt, ka dzīvē jaunietim bijušas trīs attiecības, ko puisis nenoliedz, un prot viņa plaukstā nolasīt, ka ar laiku viņš Internetā iepazīšoties ar savu likteņa nolemto cilvēku. Jo vairāk klausos, jo vairāk saausos.
Par laimi, man nav jāiejaucas sarunā, to manā vietā izdara mana ne mazāk ziņkārīgā blakussēdētāja, kura ir arī atvērtāks cilvēks par mani, nesalīdzināmi. Atkal jau kārtējā sakritību kreļļu pērle: ja es būtu apsēdusies kādā citā vietā, šos notikumus nepiedzīvotu, autobuss gana garš.
Viņa arī ir nākošā, kuras plauksta tiek lūgta, un liktenis lasīts. Esot viņai sirdī aizķēries kāds cilvēks, ko dzirdot, viņas sejā iezogas viltīgs smaids. Tad vīrietis saraujas... Esot redzējis ko šausmīgu, bet nedomā, ka viņai tas jāsaka. Meitene tikai smaida un uzstāj, viņai tiek lūgts, acīs skatoties, pateikt, ka tiešām vēlas to zināt, viņa to dara, bet neievieš vīrietī pārliecību, vien mudina viņu runāt, ka viņai esot pārāk gaiša dvēsele priekš šīs pasaules, tādēļ viņa šeit īsti neiederoties... Nezinu, vai mans pieņēmums par viņas naivumu ir nupat apstiprinājies, un es patiešām esmu vienīgā, kas nojauš, ko vīrietis tur redzējis, vai viņa vienkārši baidās pat domāt par to... Lai nu kā, es klusēju. Es nāvi nevienam nesludinu.
Iepriekšējais priekšstats par meiteni, kas man sabrūk, ir pieņēmums par viņas iespējamo garīgo nestabilitāti. Pēkšņi sajūtu, ka viņa ir tiešām gaišs cilvēks. Es vienkārši beidzot pati ieskatos, jo pirms tam tiku sevi bloķējusi, jo no svešiem cilvēkiem taču vienmēr sākumā drošāk ieturēt distanci, pasargāt sevi... Tiešām atvērta, vien naiva. Kristiete, ko nodod rokassprādze ar svēto attēliem ar viņas kreiso roku.
Vīrietis pagriežas pret mani, atvainojas, ka runājot par skaļu un, iespējams, traucējot man braucienu. Atsaku, ka tā nav un saņemu piedāvājumu pateikt kaut ko arī man sevi. Viņš nemaz neesot hiromants, kā man pirms tam licies, bet gan ekstrasenss. Pēc plaukstas zīlējot cilvēkiem reizi piecos gados, un tieši šodien esot tāda diena. Nezinu gan, cik ļoti šim konkrētajam tēlam var ticēt, bet zaudēt man nav ko, esmu ieintriģēta.
Pastiepju plaukstu un skatos acīs. Viņa vārdi sāk plūst... Es esot ļoti spēcīga, bet man vajagot būt uzmanīgai ar savu spēku. Man bijusi lieliska vecmāmiņa, kas joprojām stāvot aiz manis un sargājot [Ak, omīt, tu patiesi biji man tuvākais cilvēks ģimenē... ]... Talants esot jānodod tālāk, bet rūpīgi jāizdomā, kam... Četrpadsmit gadu vecumā esot dzīvē bijis tāds kā lūzuma punkts, lielas pārmaiņas... [Nebiju gaidījusi, ka plaukstā iespējams nolasīt tik precīzu vecumu. Starp citu, izteikums patiess. ] Dzīvošot līdz deviņdesmit astoņiem gadiem... [Pat nezinu, es to maz vēlētos, vai nē] Un cik vīriešu man oficiāli būšot? Tik, cik vien es vēlēšoties.
Nedaudz šokēta, sāku uzdot konkrētus jautājumus, sevišķi to vienu, ko visvairāk vēlos zināt, bet interesantais ceļabiedrs manī neklausās, tikai stāsta savu, un ir jau pienākusi mana pietura. Man tiek vēlēta veiksme no visas sirds, es vēlējumu pieņemu.
Izkāpju ārā no mistiskās atmosfēras pārņemtā autobusa, apdullusi un apreibusi no nupat iegūtās informācijas. Pat lietus, kas nežēlīgām, spēcīgām lāsēm apsedz manu augumu, neatgriež mani uzreiz reālajā pasaulē, kur brīnumi lielākoties eksistē klusi, ne skaļi un pamanāmi. Joprojām apdullusi, skrienu zem blakus esošās pieturas nojumes un velku laukā telefonu, lai sazinātos ar apciemojamo cilvēku un ielektu atpakaļ savā paredzētajā un ne-pārdabiskajā dienas plānā...
Tik episku dienu kā šo es nebiju piedzīvojusi gadiem. Viss tik zīmīgi. Sakritību krelles, kas, pērli pēc pērles, mani noved pie šo kreļļu aizdares- situācijas, kurā man noteikti bija jānonāk, kurā man tika dotas zīmes un atbildes uz jautājumiem, kurus vēl pat neesmu paspējusi pati sev izteikt skaļi.
Sestdienas pēcpusdiena. Neparedzēts piedāvājums atbraukt ciemos pie nedaudz ārpus galvaspilsētas dzīvojoša cilvēka; piedāvājums izmantot cita maršruta transportu, kā sākumā plānots; pirmā autobusa nokavēšana, kas lika gaidīt nākošo: visas šīs sakritību pērles mani nogādāja tieši tajā transportā, kurā mani sagaidīja mirklis, ko episku krāsoja ne vien notikumi, bet pat atmosfēra, nu, vienkārši tik spēcīgi... Patumšas debesis un pamatīgs gāziens.
Autobuss vienu brīdi pat šķiet mājīgs, pateicoties lietum. Apsēžos blakus kādai nezināmai meitenei, kura sēž pie loga, jo vieta viņai blakus brīva. Pēc aptuveni vienas nobrauktas pieturas, pēkšņi satrūkstos, jo viņa sāk diezgan skaļi smieties, skaņai caururbjot visu garo autobusu, ar acīm meklējot kādu, ar ko izveidot kontaktu un vienoties kopīgā jautrībā, jo autobusā tiek uzrādīts neatbilstošs pieturas nosaukums- "Stockmann centrs"-kaut patiesībā tas brauc jau garām Vērmaņdārzam. Viņas skatiens cenšas notvert arī manas acis, bet es savas pelēces nolaižu, ne vien tādēļ, ka neesmu noskaņojumā sākt komunicēt ar svešu personu, bet arī tāpēc, ka man viņa šķiet vai nu nedaudz garīgi nestabila, vai vienkārši naiva meitene ar sliktām manierēm. Tobrīd vēl neapzinos, ka kādas padsmit minūtes vēlāk es pati labprātīgi skatīšos kādās ne mazāk svešās acīs, un nožēlošu to, ko iepriekš domāju par savu blakussēdētāju.
Autobuss apstājas nākošajā pieturā, kurā iekāpj kāds nedaudz tumsnēja paskata un melanholiska temperamenta pārņemts, pamatīgi salijis jaunietis. Iesākumā viņš stāv kājās, ar muguru atbalstījies pret horizontālo stangu, kas atrodas zem autobusa loga pretī vidējām durvīm. Savādā meitene man blakus atkal sāk smieties, vien šoreiz skatoties tieši virsū nesen iekāpušajam ceļabiedram, izsakot viņam komentārus, ka salijušie mati izskatoties nedaudz komiski. Nodomāju, ka tūlīt viņai tiks atcirsts kas skarbs, bet puisis tikai piebilst, ka viņam patīkot lietus un sevišķi neko nesaka, drīzāk pārsteidz mani, apsēžoties mums tieši priekšā, tiklīdz tur esošās abas vietas atbrīvojas. Tomēr ne dēļ meitenes viņš tur apsēdies, ne viņi runā, ne viņa ir ārēji skaista, ne manu jelkādu interesi- cilvēks vienkārši nav vēlējies stāvēt kājās.
Sarunu nav līdz brīdim, kad man un dīvainei priekšā esošo otro brīvo vietu aizpilda brauciena interesantālais tēls, vismaz manās acīs. Tas ir vīrietis uz gadiem piecdesmit, ar iesirmiem matiem, brillēm un palielu,runāšanas laikā izlecošu, apakšzobu, kurš jau uzreiz iesāk sarunu ar tumsnējā paskata puisi. Runāts tiek par sirdslietām, puisim esot svaigi sabradāta sirds, un vīrietis to jūt. Viņš zin arī stāstīt, ka dzīvē jaunietim bijušas trīs attiecības, ko puisis nenoliedz, un prot viņa plaukstā nolasīt, ka ar laiku viņš Internetā iepazīšoties ar savu likteņa nolemto cilvēku. Jo vairāk klausos, jo vairāk saausos.
Par laimi, man nav jāiejaucas sarunā, to manā vietā izdara mana ne mazāk ziņkārīgā blakussēdētāja, kura ir arī atvērtāks cilvēks par mani, nesalīdzināmi. Atkal jau kārtējā sakritību kreļļu pērle: ja es būtu apsēdusies kādā citā vietā, šos notikumus nepiedzīvotu, autobuss gana garš.
Viņa arī ir nākošā, kuras plauksta tiek lūgta, un liktenis lasīts. Esot viņai sirdī aizķēries kāds cilvēks, ko dzirdot, viņas sejā iezogas viltīgs smaids. Tad vīrietis saraujas... Esot redzējis ko šausmīgu, bet nedomā, ka viņai tas jāsaka. Meitene tikai smaida un uzstāj, viņai tiek lūgts, acīs skatoties, pateikt, ka tiešām vēlas to zināt, viņa to dara, bet neievieš vīrietī pārliecību, vien mudina viņu runāt, ka viņai esot pārāk gaiša dvēsele priekš šīs pasaules, tādēļ viņa šeit īsti neiederoties... Nezinu, vai mans pieņēmums par viņas naivumu ir nupat apstiprinājies, un es patiešām esmu vienīgā, kas nojauš, ko vīrietis tur redzējis, vai viņa vienkārši baidās pat domāt par to... Lai nu kā, es klusēju. Es nāvi nevienam nesludinu.
Iepriekšējais priekšstats par meiteni, kas man sabrūk, ir pieņēmums par viņas iespējamo garīgo nestabilitāti. Pēkšņi sajūtu, ka viņa ir tiešām gaišs cilvēks. Es vienkārši beidzot pati ieskatos, jo pirms tam tiku sevi bloķējusi, jo no svešiem cilvēkiem taču vienmēr sākumā drošāk ieturēt distanci, pasargāt sevi... Tiešām atvērta, vien naiva. Kristiete, ko nodod rokassprādze ar svēto attēliem ar viņas kreiso roku.
Vīrietis pagriežas pret mani, atvainojas, ka runājot par skaļu un, iespējams, traucējot man braucienu. Atsaku, ka tā nav un saņemu piedāvājumu pateikt kaut ko arī man sevi. Viņš nemaz neesot hiromants, kā man pirms tam licies, bet gan ekstrasenss. Pēc plaukstas zīlējot cilvēkiem reizi piecos gados, un tieši šodien esot tāda diena. Nezinu gan, cik ļoti šim konkrētajam tēlam var ticēt, bet zaudēt man nav ko, esmu ieintriģēta.
Pastiepju plaukstu un skatos acīs. Viņa vārdi sāk plūst... Es esot ļoti spēcīga, bet man vajagot būt uzmanīgai ar savu spēku. Man bijusi lieliska vecmāmiņa, kas joprojām stāvot aiz manis un sargājot [Ak, omīt, tu patiesi biji man tuvākais cilvēks ģimenē... ]... Talants esot jānodod tālāk, bet rūpīgi jāizdomā, kam... Četrpadsmit gadu vecumā esot dzīvē bijis tāds kā lūzuma punkts, lielas pārmaiņas... [Nebiju gaidījusi, ka plaukstā iespējams nolasīt tik precīzu vecumu. Starp citu, izteikums patiess. ] Dzīvošot līdz deviņdesmit astoņiem gadiem... [Pat nezinu, es to maz vēlētos, vai nē] Un cik vīriešu man oficiāli būšot? Tik, cik vien es vēlēšoties.
Nedaudz šokēta, sāku uzdot konkrētus jautājumus, sevišķi to vienu, ko visvairāk vēlos zināt, bet interesantais ceļabiedrs manī neklausās, tikai stāsta savu, un ir jau pienākusi mana pietura. Man tiek vēlēta veiksme no visas sirds, es vēlējumu pieņemu.
Izkāpju ārā no mistiskās atmosfēras pārņemtā autobusa, apdullusi un apreibusi no nupat iegūtās informācijas. Pat lietus, kas nežēlīgām, spēcīgām lāsēm apsedz manu augumu, neatgriež mani uzreiz reālajā pasaulē, kur brīnumi lielākoties eksistē klusi, ne skaļi un pamanāmi. Joprojām apdullusi, skrienu zem blakus esošās pieturas nojumes un velku laukā telefonu, lai sazinātos ar apciemojamo cilvēku un ielektu atpakaļ savā paredzētajā un ne-pārdabiskajā dienas plānā...
trešdiena, 2012. gada 11. aprīlis
Stāstu. Par "pa kreisi"
Ja vēlies iet pa kreisi, nekad neej pa skaidri redzamu ceļu. Vai sliedēm. Tie vienmēr aizvedīs taisni... 
...... Apsēdies. Padomā par to... 
Ar flirtu ir viegli. Var neatstāt pēdu nospiedumus. Un var ļaut aizpūst sevi prom. Tik vienkārši. 
...Sliedes aizvedīs taisni, lai kāds būtu iznākums. Dzīvība vai nāves skūpsti. Tādēļ apdomā labi. Vai iet pa kreisi pa redzamu ceļu. 
piektdiena, 2012. gada 6. aprīlis
Kaut...
Kaut Lielā diena, atnesot līdz ar sevi pavasara salugriežus, jau pagājusi, tik un tā- sveiciens tajā no manis!
trešdiena, 2012. gada 7. marts
svētdiena, 2012. gada 4. marts
Izbārstīts februāris.
Klusi iezogos šeit, izberu gabaliņus no sava šī gada februāra, atstāju mētājamies un priecējam ziņkārīgo redzes...
Nokaunēšos. Dedzināto sveču skaita ziņā mans februāris šogad nepārspēja janvāri. Bet laikam vien tādēļ, ka daudz retāk vakari pagāja manā midzenītī.
Valentīndiena. Banāla diena? Tikai tādā mērā, kādā to tādu padarījusi mūsu sabiedrība. Mani sabiedrība nekad līdz galam sevī neieraus, tādēļ arī šajā dienā "neparaujos" tai līdzi. Jūtu pa savam. Kā vienmēr visu. Galu galā, vai tad nav skaisti, ka tālā pagātnē, laikos, kad lielākā daļa vīriešu vēl prata patiesi mīlēt, kāds vīrs- svētais Valentīns- pirms krišanas nāves skavās sūtīja ziņu savas sirds pavēlniecei? Manuprāt, ir, bet nekad jau neesmu noliegusi, ka esmu romantiķe, pie tam ļoti neglābjams gadījums, taču nepiesienos arī tiem, kam šī diena nenozīmē neko. Katram viss savs taču. Savs redzējums, savas sajūtas... Savs mīļotais, vai savs tā trūkums... Arī man trūkst kāda, kurš spētu mīlēt mani kā veselu mani, nevis tikai patīkamāko manis daļu, ar visu smago raksturu un neizprotamo personību, bet ar laiku sāku šo domu atmest... Varbūt vienkārši nav lemts. Var arī bez tā. Varbūt pietiek ar to, ka es pati mīlu sevī it visu. Kaut reizēm šķiet, ka pat Augstākie spēki ir mūsu- manā un nesen iepazītās cilvēkbūtnes- pusē un sūta iedrošinošas zīmes. Kā piemēram alus putas, kas tieši Valentīndienā pieņem sirds formu virs manas glāzes satura, viņam blakus esot. Man nav rozā briļļu, jo es tādas nemēdzu valkāt nekad, tāda krāsa man nemaz nepiestāv, un es to nedomāju burtiski. Viss ir tīri labi. Tad lai tā arī paliek.
***
Uz nakti Dieviete pamanījās pārtapt porcelāna lellē. Karnevāls mākslas akadēmijā. Pasākums, kurā uz nakti vari pārtapt par jebkuru no savas būtības spoguļa lauskām. Protams, tad, ja tavs spogulis sašķelts un neesi viendabīgs tāpat kā es. Ja nē- drīkst vienkārši realizēt fantāziju un tēlot aktieri, iejūtoties citā ādā, ja reiz tēlotais nav daļa tavas būtības.
Es tonakt tēloju. Jo lelle nav viena no manas būtības daļām, pat tad, ja tās, kas no porcelāna, pamanās būt fiziski tikpat trauslas un eleganti tērptas kā mīlu tērpties es. Ar mani nespēlējas. Es spēlējos ar citiem.
***
Janvāra beigās beidzot mani atrada manas rūnas. Vienmēr biju iedomājusies, ka mans pirmais rūnu komplekts būs no koka, bet nē, tomēr no melna stikla. Februārī tās iesvētīju un lēnām sāku nodibināt kontaktu... Uguns, ūdens, zeme, gaiss... Un, protams, piektais elements- laiks. Tieši laiks rādīs, vai rūnas būs manas palīdzes. Pagaidām šī sadarbība izskatās veiksmīga.
***
Arī mūzika caurvij katru mana mūža mēnesi. It kā tik pašsaprotami, lai par to rakstītu... Tomēr nevar taču nepieminēt Rammstein koncerta apmeklējumu. Kā kāds mans draugs, kurš, starp citu, man par lielu prieku, pēc pāris gadu ilgas prombūtnes šomēnes atgriezies dzimtenē, mani iedalīja "mazo cilvēciņu" kategorijā, arī es uzskatu, ka esmu pietiekami maziņa, lai šo privilēģiju visādi izmantotu. Tā nu koncertā pasēdēju savā personiskajā ložā- uz Bruņinieka pleciem. Šovs bija paredzams, bet vienalga patīkams, ar nelielu neķītrības garšu. Pat ja jo vecāka kļūstu, jo mazāk ārēji izpaužas mana samaitātība, tas nemaina tās koncentrāciju manā prātā. Ir tomēr dažas lietas, kas nekad nemainās. Tāpat arī manas romantiķes-sapņotājas saknes, kas vijas cauri dvēselei. Varbūt tādēļ jau līdz ar pirmajiem akordiem mani šomēnes arī viegli un patīkami apdullināja kāda romantiski smeldzīga rakstura dziesma. Zeraphine- Be my rain. "Be my rain... To wash the pain and the truth away... Embrace my world, everlasting..."
***
Mans midzenītis joprojām smaržo pēc rozēm. Tās valdzina ar savu skaistumu līdz mirst.
Nokaunēšos. Dedzināto sveču skaita ziņā mans februāris šogad nepārspēja janvāri. Bet laikam vien tādēļ, ka daudz retāk vakari pagāja manā midzenītī.
Valentīndiena. Banāla diena? Tikai tādā mērā, kādā to tādu padarījusi mūsu sabiedrība. Mani sabiedrība nekad līdz galam sevī neieraus, tādēļ arī šajā dienā "neparaujos" tai līdzi. Jūtu pa savam. Kā vienmēr visu. Galu galā, vai tad nav skaisti, ka tālā pagātnē, laikos, kad lielākā daļa vīriešu vēl prata patiesi mīlēt, kāds vīrs- svētais Valentīns- pirms krišanas nāves skavās sūtīja ziņu savas sirds pavēlniecei? Manuprāt, ir, bet nekad jau neesmu noliegusi, ka esmu romantiķe, pie tam ļoti neglābjams gadījums, taču nepiesienos arī tiem, kam šī diena nenozīmē neko. Katram viss savs taču. Savs redzējums, savas sajūtas... Savs mīļotais, vai savs tā trūkums... Arī man trūkst kāda, kurš spētu mīlēt mani kā veselu mani, nevis tikai patīkamāko manis daļu, ar visu smago raksturu un neizprotamo personību, bet ar laiku sāku šo domu atmest... Varbūt vienkārši nav lemts. Var arī bez tā. Varbūt pietiek ar to, ka es pati mīlu sevī it visu. Kaut reizēm šķiet, ka pat Augstākie spēki ir mūsu- manā un nesen iepazītās cilvēkbūtnes- pusē un sūta iedrošinošas zīmes. Kā piemēram alus putas, kas tieši Valentīndienā pieņem sirds formu virs manas glāzes satura, viņam blakus esot. Man nav rozā briļļu, jo es tādas nemēdzu valkāt nekad, tāda krāsa man nemaz nepiestāv, un es to nedomāju burtiski. Viss ir tīri labi. Tad lai tā arī paliek.
***
Uz nakti Dieviete pamanījās pārtapt porcelāna lellē. Karnevāls mākslas akadēmijā. Pasākums, kurā uz nakti vari pārtapt par jebkuru no savas būtības spoguļa lauskām. Protams, tad, ja tavs spogulis sašķelts un neesi viendabīgs tāpat kā es. Ja nē- drīkst vienkārši realizēt fantāziju un tēlot aktieri, iejūtoties citā ādā, ja reiz tēlotais nav daļa tavas būtības.
Es tonakt tēloju. Jo lelle nav viena no manas būtības daļām, pat tad, ja tās, kas no porcelāna, pamanās būt fiziski tikpat trauslas un eleganti tērptas kā mīlu tērpties es. Ar mani nespēlējas. Es spēlējos ar citiem.
***
Janvāra beigās beidzot mani atrada manas rūnas. Vienmēr biju iedomājusies, ka mans pirmais rūnu komplekts būs no koka, bet nē, tomēr no melna stikla. Februārī tās iesvētīju un lēnām sāku nodibināt kontaktu... Uguns, ūdens, zeme, gaiss... Un, protams, piektais elements- laiks. Tieši laiks rādīs, vai rūnas būs manas palīdzes. Pagaidām šī sadarbība izskatās veiksmīga.
***
Arī mūzika caurvij katru mana mūža mēnesi. It kā tik pašsaprotami, lai par to rakstītu... Tomēr nevar taču nepieminēt Rammstein koncerta apmeklējumu. Kā kāds mans draugs, kurš, starp citu, man par lielu prieku, pēc pāris gadu ilgas prombūtnes šomēnes atgriezies dzimtenē, mani iedalīja "mazo cilvēciņu" kategorijā, arī es uzskatu, ka esmu pietiekami maziņa, lai šo privilēģiju visādi izmantotu. Tā nu koncertā pasēdēju savā personiskajā ložā- uz Bruņinieka pleciem. Šovs bija paredzams, bet vienalga patīkams, ar nelielu neķītrības garšu. Pat ja jo vecāka kļūstu, jo mazāk ārēji izpaužas mana samaitātība, tas nemaina tās koncentrāciju manā prātā. Ir tomēr dažas lietas, kas nekad nemainās. Tāpat arī manas romantiķes-sapņotājas saknes, kas vijas cauri dvēselei. Varbūt tādēļ jau līdz ar pirmajiem akordiem mani šomēnes arī viegli un patīkami apdullināja kāda romantiski smeldzīga rakstura dziesma. Zeraphine- Be my rain. "Be my rain... To wash the pain and the truth away... Embrace my world, everlasting..."
***
Mans midzenītis joprojām smaržo pēc rozēm. Tās valdzina ar savu skaistumu līdz mirst.
pirmdiena, 2012. gada 20. februāris
sestdiena, 2012. gada 28. janvāris
Janvāra skice
Es sveicu Tevi, Ūdens Pūķi. Es sveicu Tevi gan pusnakts kāpnēs, kas veda šīs valsts iedzīvotājus uz datumu, kas dēvēts "pirmais janvāris", ar rozā kvarcu savā šampanieša glāzē un klusu cerību sirdī. Es sveicu Tevi vēlreiz, divdesmit trešajā datumā, kad Tavu atnākšanu piedēvē austrumnieki. Todien es rakstīju uz lapiņas savu vēlēšanos. Joprojām to pašu, viskvēlāko. Un noglabāju no svešām acīm, bet Tev, Ūdens Pūķi, jau tā redzama. Palīdzi piepildīt...
Ziema beidzot ir ieradusies, un nu katru dienu mana torņa logs rāda ārpasaules baltos jumtus. Arī šī dāma ir māksliniece, pat ja viņas radītais nepriecē ne uz pusi kā tas, ko mēdz dāvāt mans rudens. Mums pat izdevās neliels kopdarbs, radījām kopā, kad biju apciemojusi mežu. Ar fotoaparātu.
Apsnigu. Zem kājām sniegs, matos sniegs, skropstās sniegs... Un es domāju, ka varētu atkal iemīlēties. Varbūt ir laiks. Tikai bruņinieka vēl nav. Bet varbūt tomēr Viņš jau ir ieradies iekarot savas Dievietes sirdi? Vienu bruņinieku šogad iepazinusi esmu, un bruņinieku patiesi, jo tādu mūsdienās ir vairs tikai retums, atpazīt viegli. Nāca man pakaļ ar baltām rozēm. Vien nezinu, vai viņš ir tieši Mans bruņinieks.
Banāls teiciens: "Laiks rādīs". Bet vienalga to šeit pierakstu... Laiks rādīs.
Par sveču mēnesi dēvē februāri. Mans sveču mēnesis šogad laikam ir janvāris. Vismaz līdz šim brīdim, jo vēl nezinu, cik ļoti ar izkusušu vasku nopilējušu grīdu un aplipušus svečturus man atnesīs februāris.
...Istaba smaržo pēc cinamona vīraka kociņiem....
Mani nagi savu asinskrāsu nomainījuši pret krāsu tumšsarkano. Tomēr palikuši tikpat asi un arī turpmāk nekautrēsies plēst muguras. Kaķe es.
Ziema beidzot ir ieradusies, un nu katru dienu mana torņa logs rāda ārpasaules baltos jumtus. Arī šī dāma ir māksliniece, pat ja viņas radītais nepriecē ne uz pusi kā tas, ko mēdz dāvāt mans rudens. Mums pat izdevās neliels kopdarbs, radījām kopā, kad biju apciemojusi mežu. Ar fotoaparātu.
Apsnigu. Zem kājām sniegs, matos sniegs, skropstās sniegs... Un es domāju, ka varētu atkal iemīlēties. Varbūt ir laiks. Tikai bruņinieka vēl nav. Bet varbūt tomēr Viņš jau ir ieradies iekarot savas Dievietes sirdi? Vienu bruņinieku šogad iepazinusi esmu, un bruņinieku patiesi, jo tādu mūsdienās ir vairs tikai retums, atpazīt viegli. Nāca man pakaļ ar baltām rozēm. Vien nezinu, vai viņš ir tieši Mans bruņinieks.
Banāls teiciens: "Laiks rādīs". Bet vienalga to šeit pierakstu... Laiks rādīs.
Par sveču mēnesi dēvē februāri. Mans sveču mēnesis šogad laikam ir janvāris. Vismaz līdz šim brīdim, jo vēl nezinu, cik ļoti ar izkusušu vasku nopilējušu grīdu un aplipušus svečturus man atnesīs februāris.
...Istaba smaržo pēc cinamona vīraka kociņiem....
Mani nagi savu asinskrāsu nomainījuši pret krāsu tumšsarkano. Tomēr palikuši tikpat asi un arī turpmāk nekautrēsies plēst muguras. Kaķe es.
trešdiena, 2012. gada 11. janvāris
Semināri neciestajā VFF ir garlaicīgi
Kliedziens skaņu pilnā būdā,
Salāpītas asaras...
Zāļu nav man brīdim grūtam,
Aukstums nāk pēc vasaras.
Sals nav naidnieks, pat ja smeldz
Kamēr neņem dzīvību,
Jo cik vien asin's dzīslās peld,
Tik saki savu brīvību.
Izvēlies, vai stiklos vēlies
Gulēt līdz pat brūcēm.
Vai sapņos laisties mīkstos pēļos-
Tu neesi nekāds lūdzējs.
Ja cietoksni pirms brukšanas
Var paglābt, apturēt,
Pirms padošanās, mukšanas,
Sāc dzīvi ietekmēt!
***
Lapas raibraibas peļķēs gulstas,
Rudens nav skarbais, bet daba tā mūsu.
Pār lapām līst adatains kastaņu lietus,
Vai sāpēs, ja sabojās šķietamus niekus?
Sāpes kā zvērēni dvēselēs graužas,
Kādam jau sāp, acīs asaras laužas.
Cits neko nejūt, to skauj ledus zārks
Tā jau tas ir- ne katrs ir vārgs.
Katram fenomenam uz zemes
Vai nu tas necils kā noteku renes,
Vai nu kā klints virsotne augsts,
Ir slieksnis, kas dažiem kalpo kā žņaugs.
Sliekšņus šos dzīve katram dod savus,
Ja kādam augsts jūtu slieksnis par kravu,
Tad cits kāds būs vieglāk panesams, zemāks,
Tādēļ visiem, kad skaistums mirst, nemaz nesāp...
***
Retorisks jautājums.
Pie lūpām rūgtumu liec,
Tomēr iedzert sev liedz.
Pret zemi biķeri triec,
Vai nu pie salduma tiec?
Salāpītas asaras...
Zāļu nav man brīdim grūtam,
Aukstums nāk pēc vasaras.
Sals nav naidnieks, pat ja smeldz
Kamēr neņem dzīvību,
Jo cik vien asin's dzīslās peld,
Tik saki savu brīvību.
Izvēlies, vai stiklos vēlies
Gulēt līdz pat brūcēm.
Vai sapņos laisties mīkstos pēļos-
Tu neesi nekāds lūdzējs.
Ja cietoksni pirms brukšanas
Var paglābt, apturēt,
Pirms padošanās, mukšanas,
Sāc dzīvi ietekmēt!
***
Lapas raibraibas peļķēs gulstas,
Rudens nav skarbais, bet daba tā mūsu.
Pār lapām līst adatains kastaņu lietus,
Vai sāpēs, ja sabojās šķietamus niekus?
Sāpes kā zvērēni dvēselēs graužas,
Kādam jau sāp, acīs asaras laužas.
Cits neko nejūt, to skauj ledus zārks
Tā jau tas ir- ne katrs ir vārgs.
Katram fenomenam uz zemes
Vai nu tas necils kā noteku renes,
Vai nu kā klints virsotne augsts,
Ir slieksnis, kas dažiem kalpo kā žņaugs.
Sliekšņus šos dzīve katram dod savus,
Ja kādam augsts jūtu slieksnis par kravu,
Tad cits kāds būs vieglāk panesams, zemāks,
Tādēļ visiem, kad skaistums mirst, nemaz nesāp...
***
Retorisks jautājums.
Pie lūpām rūgtumu liec,
Tomēr iedzert sev liedz.
Pret zemi biķeri triec,
Vai nu pie salduma tiec?
ceturtdiena, 2012. gada 5. janvāris
Parādīt... Izrādi!
Kādudien, sarunājoties ar Pūķi, izveidojās aptuveni šāds dialogs:
Es: Spogulis mani šodien sevišķi mīl.
Pūķis: Bet es arī Tevi mīlu.
Es: Bet spoguļa mīlestība ir labāk saredzama.
Pūķis: Tad jau Tev spogulis svarīgāks par mani...
Un es noklusēju, ka mīlestības svarīgumu nenosaka tas, cik tā saredzama vai sajūtama, bet gan tas, no kā tā nāk... Mans nedaudz pārdabiskais egoisms deva priekšroku spogulim...
Es: Spogulis mani šodien sevišķi mīl.
Pūķis: Bet es arī Tevi mīlu.
Es: Bet spoguļa mīlestība ir labāk saredzama.
Pūķis: Tad jau Tev spogulis svarīgāks par mani...
Un es noklusēju, ka mīlestības svarīgumu nenosaka tas, cik tā saredzama vai sajūtama, bet gan tas, no kā tā nāk... Mans nedaudz pārdabiskais egoisms deva priekšroku spogulim...
Abonēt:
Ziņas (Atom)