Viss iesākās ar nevainīgu uzaicinājumu apciemot kādu paziņu un jau pēc dažām dienām mēs ar manu dārgo Skārletu, stopēt gatavas, ar lielu aizķeršanos, jaunāko notikumu apspriešanu un citām sievietēm raksturīgām parādībām, nesteidzīgi izlauzāmies no galvaspilsētas uz šosejas, kur mūs pārsteidza negaiss. Interesanti, ka mēs to neiztulkojām kā zīmi, ka labāk nekur nedoties, jo Vēju pilsētas apciemojuma dienu laikā zīmes caur dažādiem simboliem pastiprināti saskatījām visur. Vīrieši gan ķērās, tb stopējās, labi- kādēļ tieši vīrieši- jo sievietes apstājas ļoti reti- vien liela daļa devās mums nederīgos virzienos. Visbeidzot "nogrābām" kādu kravas auto, ar vecīti pie stūres un tukšu prezervatīva iepakojumu uz grīdas, kurš mūs nogādāja līdz Vēju pilsētas ostai, kur tālāk uzticējām sevi aprūpēt apciemotajai personai, kas mūs nogādāja savā mājvietā, veldzēja mūsu muzikālās slāpes, kopā ar draugu izklaidēja ar sarunām un pacienāja ar liķiera un pāris šampanieša pudelēm. Nelielu bohēmas sajūtu notvert man izdevās.
Nākošajā dienā devāmies pilsētas apskatē...
..."pilsētā, kurā piedzimst vējš, varen varoša [mūsu uzmanību piesaistīt] vārna zarā sēž"
..."pilsētā, kurā piedzimst vējš, laivinieks laivai dēli tēš, zārcinieks zārkam vāku tēš" [Un ar savu materiālu, kā jau redzams bildē, viņiem, šķiet, nepietika...]
...rožu laukums vilināja un valdzināja. Atmiņas atkal durstīja, gluži kā ērkšķi.
...kādā no pilsētas parkiem atrodas koks, ko vietējie par "Peļu koku" dēvē, jo šīs radībiņas mīt tam zem saknēm. Arī mums laimējās dzirdēt to pīkstošās sarunas.
...iepazinos un pakomunicēju ar pāris vietējiem kaķiem. Mjau.
Savukārt vakars mūs aizveda uz slaveno Fontaine palace, kuru jau sen biju vēlējusies skatīt savām acīm. Pa ceļam uz turieni uz mirkli bez maz kā sastingām pie kādas senas baznīcas ar baisu skulptūru bezdvēseliskām acīm pie tās ieejas un spēcīgi nepatīkamu enerģētiku.
Fontaine palace... tur nu tas bija. Diezgan liela, neizteiksmīga ēka, bet tā kā arī lielā masā var atrast ko spilgtu, apmetāmies kādā diezgan omulīgā pagraba bārā. "Pilsētā, kurā piedzimst vējš, dzintara latvieši krogos sēž" Mani, iespējams, pārņēma neliela vilšanās, domājot, ka ar to arī viss vakars aprobežosies. Taču tā nenotika vis. Dzīvē gandrīz nekas nav nejaušība, arī apgrieztais Pīķa dūzis, kas kā nelaimes vēstnesis vairākas reizes iekrita man klēpī, iepriekšējā vakarā maisot kārtis mūsu kāršu spēles laikā. Vienam no mūsu pavadoņiem uzbruka vairākas agresīvi noskaņotas personas, kaut kādu izbijušu problēmu risināšanas vārdā. Tajā bārā gan vīlos cilvēkos, gan nedaudz pasmaidīju to dēļ. Vilšanos sagādāja bārmeņa klajā vienaldzība un manis sacītā ignorēšana, kad jautāju, vai nav iespējams izsaukt apsargu. Smaids pavīdēja manā sejā tad, kad kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēki ārpus Rīgas, citās Latvijas pilsētās, ir daudz draudzīgāki. Kad mūsu nabaga cietušais kompanjons bija iesēdināts taksī un nonācis drošībā, savās mājās, savācāmies bariņš. Vispirms iepazināmies ar jaunu vīrieti vārdā Krists, tad ar kādu ārzemnieku un kādu jaunu puisi Lauri. Bija patīkami pēc zināmiem laikiem pabarot savu narcismu ar neskaitāmām jaunu komplimentu devām un lielu daudzumu vīriešu uzmanības. Vēju pilsētas džentlmeņi prot skūpstīt roku vientuļai sievietei un izklaidēt viņu ar jaukām sarunām. Gan jau skūpstīt arī lūpas prastu, bet aizgriezu savu vaigu abiem-Kristam un Laurim... mani skūpsti tik viegli nenāk, tie ir pārāk īpaši, tajos mīt dēmoni, ko tik viegli laukā labāk neizlaist. Var saindēties.
Nakts. Četri naktī. Bijām atgriezušies apciemotās paziņas dzīvoklī. Nedaudz miega un klāt nākošā diena, zem kājām mājupceļa šoseja. Nu Liepāja oficiāli priekš manis ir Balto taureņu pilsēta, tur tie mūs ar Skārletu pavadīja un lenca daudz vairāk, kā citur... lai gan šogad mēs visur redzam pārsvarā tikai taureņus baltos.
...savukārt Skrunda, kur sanāca piestāt, braucot atpakaļ, ir Mirušo ežu pilsēta, kaut tas skumji skan. Pārāk daudz notriektu šo radībiņu ceļmalās.
Tagad atliek vien turpināt ļauties dzīves straumei, kas plūst uz priekšu gluži kā mākoņu jūra man virs galvas, kuras plūsmai šobrīd, gultā sēžot un raugoties laukā pa logu, ļaujos. Jauni piedzīvojumi mani šovasar vēl atradīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru