Sen, sen atpakaļ, kāds cilvēks, kuru tā laika sabiedrībā dēveja par pāvestu Gregoriju I Lielo nosauca septiņus nāves grēkus. Nezinu, cik tie nāvīgi, vai cik grēcīgi, jo tas, kas kristiešiem grēks, man skaitās kārdinājums, kam parasti neredzu iemeslu neļauties, bet nolēmu padalīties ar stāstiem no savas dzīves, stāstiem par situācijām, kad esmu visizteiktāk padevusies katram no šiem "grēkiem"
Pirmais grēks. Mantkārība, avaritia. Šķiet, šajā ziņā esmu "grēkojusi" pavisam minimāli. Jāsaka, ka man ļoti patīk viss skaistais, tajā skaitā dažnedažādi, manuprāt, estētiski priekšmeti, kādus man ir tieksme savas vieglprātības uzplūdos iegādāties lielos daudzumos, par spīti tam, ka mans midzenītis jau tā ir pamatīgi piekrauts ar tiem, un jaunām dekoratīvām lietiņām vietas īsti nav. Tā arī laikam ir bijusi un joprojām ir mana lielākā mantkārības izpausme.
Otrais grēks. Dusmas, ira. Nekas pārsteidzošs un neierasts priekš tik emocionāli ekspresīvas personības kā es. Kā uznāk, tā pāriet, straujumā neatpaliekot no tempa, kādā zibens sasper vientuļu koku.
Visspēcīgākās dusmas savā dzīvē esmu izjutusi pret māti. Man toreiz bija gandrīz piecpadsmit gadu, viņas aprobežotības līmenis- kulminācijas stadijā. Nopietnākais konflikts, kāds mums jebkad bijis, un tas pats pārāk dažādo pasaules redzējumu un nepieciešamību dēļ. Jāatzīst, ka pēc tā gadījuma es viņu vairs nespēju mīlēt tā, kā agrāk un es to šobrīd te pasniedzu kā parastu faktu, ne sēru vēsti. Taču šis konflikts bija ieguvums, kurš palīdzēja mums vismaz ar laiku atlaist vaļīgāk "tvērienu otrai pie rīkles" un uzlabot attiecības.
Trešais grēks. Lepnība, superbia. Ļoti mīļa un tuva īpašība man. Es pat varētu teikt, ka viena no raksturīgākajām. Tieši tādēļ tik grūti piemeklēt vienu stāstu, to vienu visizteiktāko.
Cik gan daudz reižu nav kādam nerakstīts un neatbildēts, kaut gan ir bijusi vēlme rīkoties savādāk, kāda principa vai dusmās pateikta "šī ir pēdējā reize, kad mēs sazinamies" dēļ. Cik neskaitāmas reizes neesmu paturējusi atvainošanos pie sevis, kad pieļauts kāds nepamatots pāridarījums pret citu personu. Nesaskaitīt arī mirkļus, kad manas acis raugās uz atsevišķām personām no augšas, jo apzinās savu pārākumu.
Ceturtais grēks. Miesaskāre, luxuria. Neizjūtu viegli, esmu izvēlīga partneru izvēlē, taču ja iekāre mani tomēr savaldzina, tad tas ir spēcīgi, un nav miera, kamēr nedabūju, ko gribu. Jāsaka gan, ka vienmēr dabūju gan.
Spilgtāko piemēru var atrast iepriekšējā ierakstā. Par manu pirmo mīlestību. Visi instinkti mani tik spēcīgi sūtīja viņa virzienā, ka šķita- līdz eiforijai un lielākajai laimei uz šīs pasaules trūkst tikai nakts ar viņu, toreiz man tik īpašo... Alkatība gan pēcāk ņēma virsroku un vēlējās vairāk, viņu visu, ne tikai miesu, bet arī dvēseli, taču tas jau būtu cits stāsts...
Piektais grēks. Negausība, gula. Neesmu ne rīma, ne ļoti ēdelīga, tomēr, kad tieku pie, manuprāt, visgaršīgākas lietas uz pasaules, tad varu "piepūst" sevi ar to tā, ka vēders sāp un kādu laiku neērti piecelties, vārdu sakot, pārēsties. Kas ir šī lieta? Tumšsarkani, apaļi, sulīgi, saldi... ķirši, čerešņa. Murr.
Sestais grēks. Skaudība, invidia. Skaudību uz šo konkrēto lietu es izjūtu diezgan bieži, bet visizteiktāk tā parādījās vienā vakarā.. Sēdēju Vecrīgā, bārā. Randiņš ar alus kausu un kāda persona no draugu loka blakus. Fonā pārīši, vairāki. No malas skatoties, šķietam pat saderīgi un skaisti. Laime viņu acīs, mīlestības pieskaņa telpas atmosfērā, rūpes, pieskārieni... Man- man skumji, sāp un tajā mirklī tik vientuļi, jo Savu Bruņieku sastapt vēl laimējies nav... Un skauž, tik neizsakāmi skauž... Devos uz mājām, tur ierodoties- uzreiz gulēt. Miegs kā labs antidepresants.
Septītais grēks. Slinkums, acedia. Mjau, ko gan kaķis par šo vēl var sacīt. Nu, nepatīk man sevi lieki piepūlēt. Kādus darāmo darbību kalnus tik neesmu uzvēlusi uz pēdējo brīdi, tas nekas, ka tas jau ir noslogots. Tagad, slinkuma dēļ, kaut kur ribās iepinusies sēž un ik pa laikam zāģē manus kaulus apziņa, ka palicis pēdējais mācību gads līdz bakalaura grāda iegūšanai, bet parādu, ko jālabo, kalns augstumā pārsniedz Everestu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru