...

Vasara nekad nav bijusi mans mīļākais gadalaiks. Esmu tik sasodīti izteikts rudens bērns, gulējis melanholijas šūpulī, aijāts lietus dziesmām izskanot pasaulē aiz loga. Ar cerību gaidu rudeni. Savu rudeni. Šobrīd nav nekā sevišķa. Vien kliedziens skaņu pilnā būdā, vēl nesagaidīts zvaigžņu lietus, salāpītas asaras.
Ar skumju kaķa dvēselīti došos meklēt piedzīvojumus.

Dārgums.

Šis stāsts ir pavisam vienkāršs: Dieviete paņēma savu vienu no lielākajiem dārgumiem- sirdi- ieslēdza to dārglietu lādītē un paslēpa vien sev zināmā vietā. Nu vienīgās paliekas par to ir pāris pa pasauli izkaisītas šī rubīnkrāsas dārgakmeņa šķembas, kas palikušas uz pāris pagātnes kāpņu pakāpieniem līdz ar atmiņām un pāris veciem zirnekļu tīkliem.
Laikam vērtslietas ir jāslēpj pie katras iespējas un galvenokārt ne tādēļ, ka tās varētu nozagt, bet tādēļ, ka tās ar savu eksistenci vien spēj nest sāpes un nelaimes. Kā spilgts piemērs šeit varētu kalpot tumšzilais akmens, kas mūsdienu pasaulē vislabāk pazīstams pateicoties banālajai grāvējfilmai "Titāniks", bet erudītie zinās, ka ir reāli eksistējošs un nu zem muzeja vitrīnām iesprostots briliants, kas reiz izzagts no dievības statujas acs un ceļojis pa pasauli, nesot nelaimes tā "pakļāvējiem"-īpašniekiem, no kuriem viszināmākā ir Marija Antuanette.
Šoreiz kaut kādā ziņā deformētā dieviete biju es. Lai cik ironiski tas nebūtu,  sāpes un nelaimes arī šoreiz skārušas mani...kaut arī ne mani vienīgo. Tādēļ... paslēpu. Pa virsu iestādīju tumšsārtu rožu krūmu, tikpat izteiksmīgas krāsas ziediem pilnu kā sirds,kā dārgums mans. Arī ērkšķu ne mazums, atbaidoši, bet, ja kāds būs pelnījis piekļūt šim dārgakmenim, lai pacīnās, nebaidās skrāpējumu, tieši otrādi, lai pierod, jo es skrāpējos, esmu kaķis. Īstiem bruņiniekiem netrūkst drosmes. Taču tā kā katru reizi, pēc katras šķiršanās, prasības nākošajam kandidātam tikai pieaug, manam bruņiniekam būs jābūt arī juvelierim, kas pieslīpēs mana pukstošā dārguma šķembas un pratīs glāstīt dārgakmeņus. Ar rokām, kurās droši.
Ja radās iespaids, ka es pārdzīvoju.. tad varu sacīt, ka tas ir vien puspatiess. Jau noskaloju skumjas un pagātnes nomācošumu, pastāvot uz balkona negaisa laikā, tas arī bija tas, kas man nepieciešams, ūdens attīra. Izmirku un turpinu eksistēt savā pasakā. Viss nepatīkamais nost no manis!

Dienas doma.

Retorisks jautājums: Ja zirneklim norautu kāju, kurš kļūtu par kropli, rāvējs vai zirneklis?

Es pret morālu kroplību.
Dārgā cilvēce, es jau uz to nemaz neceru, bet... lūdzu, morāli pieaudz.