Atmoda

"Šis blogs bija miris. Es to biju nogalinājusi. Es, kaķu kundze un pūķu valdniece.
Varbūt laiks piecelt. Redzēsim."
Tā es ierakstīju tālajā(?) 2013. un nekad šo ierakstu nepublicēju.
Man šeit tikpat kā nav sekotāju. Taču tas nekas. Rakstīšu sev. Izvemšu dvēseli. Vienalga. Mans blogs, ko gribu- to daru.
Vēl pie melnrakstiem atradās iesākts stāsts no manas dzīves, patiesībā, viens no nozīmīgākajiem stāstiem, varbūt kādudien publicēšu, bet tas nebūs šonakt.
Sapņoju savā tornī (lasīt-jaunceltnes pēdējā stāva dzīvoklī) līdz tas sabruka. Dzīve bruka, bet es pamanījos izbēgt un attapos... Karalistē. Tajā,kas Apvienotā. Atklāju sevī jaunus spēkus. Apprecējos. Nesen piepildīju vienu no sapņiem (braucienu uz Venēciju). Laime pilnīga, teiksiet?
Nu nē. Gribat parunāt par laimi? Vai maz zināt, ka ne visiem tā sasniedzama? Katram taču priekš laimes vajag ko pavisam citu. Mana laime, šķiet, ir nesasniedzama. Sarežģīts homo sapiens sapiens.
Nesūdzos, tikai konstatēju faktu. Nedepresojos un nečīkstu. Par ko gan man maz čīkstēt? Neslikts darbs, vīrs pie sāniem, trīs mīloši kaķi ar mani zem viena jumta. Neizaicināšu Augstākos spēkus.
Ei, bet vai es maz pati pēc sevis vēl izklausos? Sajūta, it kā šīs rindas rakstītu kāda, kas ir personāžs, kas karājas kaut kur pa vidu tagadējajai man un bijušajai man (kuras man reizēm ļoti, ļoti pietrūkst). Tik bieza āda,ka vairs nenoraut. Papildus plēšu no sevis nost mirušas draudzības un kontaktus, paturu vien to, ko jūtu par nepieciešamu. Žēluma pat vairs nav. Izbijušo neatgriezt. Es mēģināju, ticiet man, katrā no pirmajām reizēm, kad pēc pārcelšanās viesojos "mātzemē".
Gribu dzīvot vairāk, bet pagaidām vien eksistēju, kaut spītīgi liedzos tā aizvadīt dienas. Cenšos sasniegt maksimālu iekšēju harmoniju, kaut tādiem tipiskiem Svariem kā es tā ir teju nesasniedzama.
Negaidu svētkus, pošos ikdienai. Nesvinu, vien izbaudu mirkli un pati sevi.
Reiz biju jauna un trausla, kaut vajadzēja būt stiprai. Tagad vēlos būt vāja un sargājama, bet dzīve neļauj. Ironija, eh? Pat savu lomu nedod izvēlēties uz šīs skatuves.
Labi, pagaidām apklusīšu. Ja kāds šo maz lasīs, no sirds novēlu sasniegt to stadiju, kad izdodas dzīvot ar sevi maksimālā harmonijā (atkarībā no iespējām, protams). Nekad nedodu solījumus, ko nespēju pildīt, bet centīšos pa laikam te uzcept pa kādam specifiskam savu pārdomu ierakstam.
Turamies.

Tepat vien esmu

Kaut kad sākumskolā, ja nemalos, otrajā klasē, audzinātāja mums uzdeva jautājumu, par ko mēs vēlētos kļūst, kad izaugsim. Es atbildēju, ka vēlos būt rakstniece.
Agrāk vairāk rakstīju īsus stāstus, ko pati dēvēju par filozofisku prozu, tagad no manis biežāk plūst dzeja. Rakstīt rakstu. Vai skaitos rakstniece? Gribētos teikt, ka jā. Bet vai tad apzīmējums ir tik būtisks? Galvenais taču, ka nodarbojos ar to, ko vēlējos, pat ja ne naudas pelnīšanas nolūkos (šajā sakarā joprojām neesmu iepazinusies ar savu īstenāko aicinājumu). Varbūt kādu dienu izdošu kādu grāmatu. Nezinu. Nav jau tik būtiski, man citu atzinību nevajag, kam patiks, patiks, kam nē- nē.
Ar šo ierakstu tikai vēlējos darīt zināmu, ka nekur pazudusi neesmu, izgaisusi arī ne. Pēdējā laikā cenšos dzīvi vairāk izdzīvot un izbaudīt, joprojām gaidu, kad uzduršos uz sev piemērotiem ceļiem, klusi ceru, ka kādu dienu sakārtosies mana juceklīgā privātā dzīve un pa vidu tam visam mazliet radu (esmu pat tā nopietni pieķērusies romāna rakstīšanai, jau kārtējā, bet šo esmu apņēmusies pabeigt).
Šoreiz gan nepadalīšos ar svaigāko "ķēpājumu" (lasīt: manu ne pārāk prasmīgā izpildījuma ar zīmuli radīto lolojumu) porciju, bet ar šiem:

Nosaukuma nav, bet par ievainojošiem vārdiem :

Vārdi kā plēsīgi vilki skrien,
Dzenas pakaļ un vajā.
Tu netiec prom tālu, caur kupenām brien,
Sāc vilties reiz pasacītajā.

Un vēlies
Un alksti
Un sapņo
Tos atpakaļ ņemt.

Tie rīkli tev grauzīs, notvēruši
Caur bailēm sāpes tev nejust.
Atstāsi dzīvi bez kliedzieniem, klusi,
Bet vārdiem reiz teiktajiem nezust.

Un vēlies
Un alksti
Un sapņo
Šobrīd likteni lemt.

Kā miron's, kā čaula pa ielām klīsti
Kam vārdos ir inde, pats saindējas.
No citu vārdiem kā stikls nu plīsti
Viss kārtībā, draugs, tikai karma spēlējas.

Un vēlas tā,
Alkst viņa,
Sapņo karma
Tev vārdu bultu atpakaļ triekt...

***

Kā lielākajai daļai, arī šim nav nosaukuma, bet šis ir par dārgu personu zaudēšanu :

Uzspiest skūpstu uz Tavas sirds
Neatlaist nāvē
Tā karsta kā pirts
Dzīvei no mīlas lemts nav(a) vājēt.

Noglāstīt Tavu dzīvības stīgu
Neatlaist nāvē
Kaut tīri aiz spīta
Dzīve rod vietu pat miesaskārei.

Savažot Tavu garu pie mana
Neatlaist nāvē
Bez Tevis nav gana
Vienatnē itin viss, itin viss bālē...

***

Šis man pašai šķiet gana neizdevies, bet kādēļ gan neierakstīt. Vismaz ir nosaukums! Par personām, kas cenšas izmainīt citu personības
Jo sirds Tev nav.

Griez, griez to brūci dziļāk
Izoperē otru.
Lai nesaki: "Man jāviļas"
Tu taču to proti.

Ceļam savas smilšu pilis
Iluzorā gaismā.
Kas nepatiks, taps miris
Ko varam mēs, to mainām.

Pāroperē sirdi
Līdz neliekas tā ļauna
Pili pārbūvē ik mirkli
Jo sagribas ko jaunu.

Nav būtiski- Tu smiltis jauc
Vai dzīvu miesu griez
Tevī tik viens motors kauc
Kā dēļ Tev nagi niez.

Nodosim mēs metāllūžņos to.
To. Tavu dzinēju. Vienīgo.
(Jo sirds Tev nav)

***

Sērs.

Dzimtenes sēras smacē mani
Sērīgs, sērs sērs.
Aizdedzu sērainu kociņu
Būs labi.

Sēras nodeg, nosmaržo sērs
Sadeg kā laiks
Par pagātni kļūst
Kā vakardien's vakars vēls.

Par tiem, kas vairāk redz

Viņas skatiens
Man būtu ļoti sūrstējis. Visas brūces, visas šuves būtu sūrstējušas. Iespējams, ratiņkrēsls būtu kļuvis par manu kustību bendi, vai varbūt zārks par dāvanu kastīti, kurā iesaiņota mana miesa un atdāvināta atpakaļ zemesmātei. Taču man nesāp, mana čaula ir pilnīgi vesela, kamēr iekšējo būtību savaņģojis apjukums.
Jā, tieši tā. Apjukums. Nesapratne. Kas gan cits mani varētu būt pārņēmis pēc ārstu, kuri mani pārbaudīja negribīgi, nemaz to neslēpdami, lai tikai oficiāli varētu nonākt pie slēdzina, ka viss kārtībā, vārdiem. Tiesa, lielāko to daļu es nemaz neatceros, tā tāpat bija vien iestudēta tukšvārdība. Būtiskais: "Muļķis gāja drošā nāvē (..) tagad guļ reanimācijā un nez vai būs dzīvotājs (..) Sakiet paldies šī jaunekļa stulbumam, būtu bijis kāds prātīgāks cilvēks, Jūs šeit varētu arī nesēdēt... "
Un vēl ir dusmas. Vajadzētu dusmoties uz sevi, taču dusmojos uz savu draugu, mīļoto cilvēku. Mani saniknoja viņa bez mazākās liekulības teiktie, asie vārdi, kas nāca pār manu drebuļu pēc avārijas joprojām nepamesto galvu: "Cik labi, ka braucējs mums pretī izrādījās garīgi nelīdzsvarots, droši vien pašnāvnieks, kurš tāpat drīz vien būtu atdevis galus, kaut kur ietriecoties! "
Bet ar apjukumu un dusmām man nepietiek. Tādēļ es meklēju ko vairāk.

Notikums
Kāda gados jauna pāra pēcpusdienas izbraukums līdz tuvākajam lielveikalam. Vīrietis lepni sēž pie sava jaunā auto stūres, kamēr viņa draudzene, sēžot blakus esošajā krēslā, iegrimusi savās pārdomās un ik pa laikam klusi iedungojas līdzi diskā skanošajām dziesmām. Pēkšņi abu sirdis salecas, katra savā tempā. Viņš pie sevis nolādas, ka savu nupat iegādāto lietoto mašīnu nav kārtīgi pārbaudījis, jo kaut kas ir noticis. Vai varbūt tomēr nē, varbūt tikai ledus pie vainas, jo skaistas pastkartes skata cienīgie, baltie koki liecina, ka ārā ir ziema. Meklējam vaininiekus un iemeslus vai nē, viņi ir nonākuši pretējā virziena joslā, sagriezusies un noslāpusī automašīna vertikāli to aizsedz, jaunā meitene ir pirmā, kuru skars nākošais pretī braucošais auto. Varētu jau izkāpt, bet nevar, jo lielā ātrumā jau pretī traucas kāds diezgan smalks auto ar jaunu vīrieti, nedaudz, bet ne pārāk, vecāku par abiem apdraudētajiem jauniešiem. Viņam ir skumjas, tumšas acis, to meitene pēc tam atcerēsies, jo viņu skatieni uz sekundes simtdaļu sasienas mezglā. Troksnis. Pēc tam vēl trokšņi, ko izraisa cilvēku burzma un avārijas sirēnas.

No skatiena līdz (tikšanās) notikumam
"Sveiks...", viņa apmulsusi izmoka.
Kādēļ gan neapciemoja slimnīcā, kurā nabaga glābējs atradās tik ilgi? Kādēļ trūka apņēmības un mulsums ar dusmām (vien nu jau uz sevi, pēc patiesības atrašanas) aizkavēja? Kāpēc šis simpātiskais jaunskungs triecās drošā nāvē, nobraucot no ceļa vietā, pēc ietreikšanās kurā viņa izdzīvošana ir brīnums, kaut varēja uztriekties viņai? Automātiski tas nebija, kā sacīja aculiecinieki, policija un ārsti, un ko sajuta arī viņa pati... Vai tomēr bija gan, un viņi visi kļūdās? Vai viņa var ticēt savām sajūtām? Tik daudz retorisku jautājumu, ka visus uzdot nav iespējams.
"Kādēļ Tu tā darīji?!"
"Jo.. es redzēju Tavas acis. Un vēlējos iepazīt...", smaidīdams, atbild pārsteidzošais dzīvības glābējs, kurš gan savām sajūtām tic.

Sakrājās

Beidzot saņēmos un nolēmu plašākai auditorijai padalīties ar mazu daļiņu no tā, kas sakrājies. Daļiņu no sevis pašas un savām pārdomām, šoreiz ne pierakstīta teksta veidā. Kādēļ tikai daļiņu? Jo ne viss ir piemērots citu acīm, ne viss ir saglabājies, kā arī ne viss man šobrīd ir pa rokai. Tādēļ pagaidām iztiksim vien ar nelielu ieskatu pēdējā laika "radījumos" un arī tikai tajos, kas atrodas manā otrajā šā brīža mājvietā, kur, attiecīgi, šajā brīdī arī esmu es pati.
Ja gribi piesieties, droši vari to nedarīt, uzreiz pasaku: ne uz kādu augsto mākslu nepretendēju, nekad neesmu gājusi mākslas skolā vai kādos zīmēšanas kursos, es tikai fiksēju savas mirklīgās idejas un sajūtas, nepievēršot sevišķu uzmanību tādām lietām kā "pareizas" proporcijas, lineārā perspektīva, ēnojumi utt.


Šim pagaidām nosaukuma nav.


"No kauliem līdz pērlēm"


"Izsmēķēta nepatiesība"


Vēl viens beznosaukumainītis


"Wicca". Šeit prasās sīkāks komentārs: Jo senākas gudrības, jo tās spēcīgākas (simboliski Bībeli atainoju mazāku). Čūska daudzās kultūrās ir gudrības simbols (ābols saistīts ar to pašu, bastoties uz Bībeles stāstu par Ēdenes dārzu: čūska pamudināja nogaršot aizliegto augli, tādējādi ļaujot cilvēkiem atvērt acis un saredzēt lietas, kas tiem pirms tam bija apslēptas).
Rūnas uz ābola simbolizē aizliegtās gudrībās, uz kurām aizliegtais auglis pavēra skatu.
Ankh- mūžības simbols, šajā gadījumā, simbolizē gudrības mūžīgumu.


"Dzīve kā izvēle. Vai spēle." Tēls pa labi (atzīšos, pašai nepatīk, kā sanācis...) ir Ba, jeb dvēsele, kādu to attēloja senie ēģiptieši. Ba izspēlē šaha partiju ar Anubisu (domāju, šīs dievības nozīmi nevienam nav jāskaidro). Svari simbolizē dzīvi un šīs spēles gaitā noslieksies par labu uzvarētājam. Šahs apzīmē izvēli, katrs gājiens ir izvēles veikšana dzīvē.


"Klavieres." Šādi es vienkārši uztveru šo mūzikas instrumentu, tāds ir tā portrets manās acīs. Šo instrumentu var arī neuztvert nopietni, tas nav obligāti, sevišķi, ja tas spēlē jautru un bērniem domātu melodiju. Roze mutē simbolizē skaņu, skanējumu: vai nu redzam daili, vai pat sajūtam, izjūtam, izbaudām (smaržu-skaņu). Drīkst arī noreibt no "aromāta"


Nav nosaukuma.


"Reinkarnācija." Sarkofāgs spogulī (jā, tas ir spogulis. viena no lietām, ko zīmēt man galīgi nesanāk), pretstatīts mūsdienu zārkam, simbolizē dvēseles nemirstību: nav svarīgi, kurā laikā dzīvojam- mūsu dvēsele paliek tā pati.

Piešuj mani sev, asiņainiem diedziņiem.

Šajā laikā, kad ezotēriskas tēmas bieži vien vairs nav tabu temats, un pat seni, sakrāli vārdi un rituālu apraksti mēdz mētāties kā Ziemeļu, tā Dienvidu, tikpat labi kā Austrumu un Rietumu virzienos, arī mazāks cilvēku skaits, kas kautrējas ne vien tos pielietot, bet arī runāt par savām darbībām skaļi (kas, protams, ir maģijas pamatlikuma-noslēpuma saglabāšanas- pārkāpums un galvenā neveiksmes atslēga, bet ne par to šoreiz stāstīšu). Viena no aktuālākajām tēmām ir mīļotā pieburšana. Tad nu izteikšu savas domas par to, vien uzreiz brīdinu, ka tās neatbilst klasiskajam „ak, cik tas ir ļauni, dzīvē viss nāks atpakaļ, mirsi smagā, mokošā nāvē” viedoklim.
Vēl gan uzreiz piebildīšu, ka es nerunāšu par sevi un savu personīgo pieredzi. Arī nebalstīšos uz medicīnas vai kādas citas zinātnes faktiem. Šīs pārdomas būs tikai un vienīgi tīri filos(z)ofiskā līmenī.
Pieburšana ir tikai un vienīgi atkarības radīšana no sevis. Mīlestību gan, diemžēl, izsaukt nevar, tā vai nu ir, vai arī tās nav. Taču atkarība ir tāda pat atkarība kā no alkohola, cigaretēm vai arī kā cita. Atkarīgais reizēm pat neapzinās, no kā tieši tā ir, bet, kad tiek klāt, tad jūtas labi. Protams, nekā jauka un skaista jau tajā nav, vien būšana ar piebūrēju piespiedu kārtā, jo savādāk nevar, bez viņa nevar. Savā ziņā vardarbīgi.
Tomēr es ticu arī tam, ka dabā viss ir svēts, tajā skaitā paši cilvēki, lai cik arī reizēm man nebūtu smagi to atzīt. Līdz ar to, ir jāmīl ne vien citi cilvēki, bet arī sevi pašu. Tas jau pirmām kārtām.
Līdz ar to, ja jāizvēlas, mocīt sevi, esot bez personas, kuru mīli, ciest ilgstošas sāpes, vai nedaudz (tālāk izskaidrošu, kādēļ pielietots šāds vārds) būt vardarbīgam pret otru, radot viņam atkarību no sevis- ko tad īsti lai izvēlas? Sevi vai otru? Tas jau atkarīgs no katra paša egoisma pakāpes. Jebkurā gadījumā, kāds cietīs. Glābt vispirms savu ādu ir tikai cilvēcīgi, es teiktu, pat dabiski (ja neskaita tādu izņēmumu kā mātes instinkts, bet tas jau atkal būtu cits stāsts). Tieši tādēļ es egoismu nenosodu, bet uzskatu, ka tas ir pat nepieciešams. Nav jājūtas vainīgam, ja rūpējies par sevi. Protams, līdz brīdim, kamēr neej pāri līķu grēdām.
Viens cilvēks, viens upuris, vēl nav masveida kapi. Ja mežā uzbruktu plēsējs, mēs sevi aizsargātu. Šajā gadījumā ir tikai viens pret vienu. Cieš viens cilvēks vai cieš otrs. Un ne vairāk. Savādāks būtu gadījums, ja pieburamais tiktu piesaistīts pavisam vardarbīgi.
Ar ko „pavisam vardarbīgi” atšķiras no pirmīt pieminētā „nedaudz vardarbīgi” gadījuma? Skaidroju: tas būtu tad, ja cietēji kāda personīgā egoisma, personīgās pašmīlestības un aizsardzības vārdā, būtu vairāki. Teiksim, ja par atkarīgu tiktu padarīts kāds precēts cilvēks. Vai kāds, kurš mīl kādu citu. Vai arī persona, kas nekad nemaz nav skatījusies virsū tam, kurš viņu piebūris. Šādus gadījumus es neatbalstu. Taču gadījumā, ja par atkarīgu padarītais ir brīvprātīgi izvēlējies būt kopā ar to, kurš viņu piebūris, pa vidu neesot citām personām, tad neko šausmīgi ļaunu es tur neredzu, ja neskaita nelielu(!) vardarbības devu.
Vēl viens no gadījumiem, kad es pieburšanu kategoriski neatbalstu, ir tad, ja kādu vēlas ļauni padarīt par savu vergu vai par kaut ko atriebties. Tieši tādā gadījumā, manuprāt, arī sāpīgais nāks atpakaļ. Savādāk ir tad, ja vienkārši vēlas pasargāt sevi no sāpēm, tādēļ mazliet upurējot vienu personu. Lai gan, kā jau minēju, cik nu liels tas upuris, ja viņš tiešām svarīgs, viņu ciena, rūpējas un vienkārši baidās pazaudēt, kādu muļķīgu iemeslu, piemēram, sīku sadzīves nesaskaņu dēļ. Ir tomēr personas, kas gatavas padoties pārāk viegli, un kuriem šāda pieturēšana, kaut pašiem to neapzinoties, tikai nāk par labu.
Šīs manas pārdomas bija īsas un vispārīgas, ne kā spogulī parādot visus iespējamos šādus gadījumus. Tas, ko galvenokārt vēlējos pasacīt, bija, ka katram gadījumam ir jāpieiet individuāli un nevajag nevienu nosodīt, vien tādēļ, ka par kaut ko esam saklausījušies šausmu stāstus kā par ļaunu un briesmīgu, bieži vien pat īsti nezinot, kāda ir konkrētā situācija. Katram sava dzīve, katram savas izvēles.
Lai viss trīskāršoti nāk atpakaļ. Galvenais jau ar kādu domu darbība tiek veikta. Ja nevēlot nevienam ļaunu, vien rūpējoties par savām attiecībām (ja runā tieši par šajā ierakstā apcerēto darbību), tad arī ļaunums kā bumerangs, atpakaļnākot, nepāršķels paša rīkli.
Jādzīvo saskaņā ar sevi. Un, kurš cits gan par tevi parūpēsies labāk kā tu pats...

Oda, izvadot kādu no savas dzīves

Sākoties jaunam gadam, cilvēki parasti veic kādas konkrētas, bieži vien tikai sev ko nozīmējošas, darbības. Kāds apņemas ko iesākt/uzsākt, no kaut kā atbrīvoties. Kāds vienkārši vēlas kaut ko, kas nav tik viegli iegūstams/atrodams. Citi neko neapņemas un necer uz brīnumu, bet uzreiz ķeras pie konkrētām darbībām. Kāda kuram daba.
Es šogad lēju laimīti. Izlija konkrēts pāvs. Tātad, gads bus grezns un lepnumu nezaudēšu. Lieliski, tas man der.
Pirms pāris gadiem atvainojos pāris cilvēkiem, kam jutos esam atvainošanos parādā. Arī toreiz to darīju ar lepni paceltu galvu un jutos gandarīta ar sevi, kaut zinam taču, ka atvainoties nav viegli, jo sevišķi tiem lepnākajiem indivīdiem, tādiem kā es. Sajutos viegli, it kā būtu cigarete, no kuras tikko nokratīta gara, tās galā vēl piestiprinājusies, pelnu čūska.
Šajā, Ūdens čūskas gadā, vēl neesmu dāvājusi nevienu atvainošanos. Nevis tādēļ, ka nejustu nepieciešamību tādu sniegt, bet tāpēc, ka, pat ja kādam atvainotos, tāpat nebūtu lidošanai pretī iekšējam mieram nepieciešamā viegluma. Šoreiz trūkst nevis atvainošanās sniegšanas, bet saņemšanas.
Te nu tā būs. Skaistā, ar franču galmam raksturīgajām lilijām rotātā kastītē ielikta, ar vijīgu lentu pārsieta. Atvainošanās. Sev pašai. (Neviens cits taču par mums neparūpēsies tā, kā mēs paši.)
Atvainojos sev par lieku savas šīs dzīves pulksteņa smilšu iztecināšanu uz kādu, kas nebija tā vērts. No viņa jau es atvainošanos nesaņemšu. Taču nu vairs man nevajag. Saņēmu no sevis pati, skaistāku un patiesāku, kādu viņš jebkad būtu sniedzis. Tagad viss, ko es vēlos ir miers, kaut daži grib karu un šauj savas indes bultas gan mana cietokšņa, gan draugu virzienā. Tāpat zinu, ka nekritīšu. Ne jau mans cietoksnis bruks. Ja varētu, drīzāk iesviestu nupat pieminētās smiltis viņa sejā, tīri aiz dusmām par sava miera traucēšanu.
Mīļie, šo lasošie personāži, pirms nāciet kāda dzīvē, pieklauvējiet, nevis pārklūpiet pāri slieksnim neaicināti, kaut ko sagāžot. Un parādiet savu īsto seju, pirms nāciet tālākās istabās. Netīros apavus, lai cik krāšņi un skaisti tie arī neliktos/nebūtu, mēs taču atstājam priekšnamā.

~~~~~~~

Nav svaigu rētu, ko dziedēt, taču vajag sevi sadziedēt. Jūtu. Pārāk daudz visa sakrājies. Pārāk smagi. Pārāk sāpīgi. Zinu, ka pāries, bet šobrīd ir bezizeja, es teiktu- pat panika. Tādēļ ieklīdu šeit, mēģinot nosviest šo smago apmetni no pleciem. Vai vienkārši izgriezt, kaut ar šķērēm, laukā smeldzi pakrūtē. Tik nepalīdz... Šoreiz nelīdz ne rakstīšana, ne kliegšana, ne jaunas gleznas dzimšana. Tā gadās, kad iekšā pārāk daudz. Nav kur likties. Nespēja nosēdēt mājās un nespēja būt sabiedrībā. Zinu vien to, ka no šī smaguma vajag atbrīvoties. Taču šobrīd ir tikai bezizeja.

Vakara sarkasms, kuri man tik ļoti patīk: Un kā gan es, Tu vai varbūt arī Tu varam atļauties nebūt normāli? Kā mēs tā uzdrīkstamies ar savu nenormālību, būšanu ārpus garīgi līdzsvaroto un emocionāli "veselo" cilvēku rāmjiem, graut sabiedrības radīto idilli? Mūs jau nav jāmīl. Mūs nav jāpieņem. Ja nevēlies "ārstēties" (lasīt: tikt sazāļots vai fiziski izolēts), klausies diendienas plati ar "Kļūsti normāls" ierakstu pār citu lūpām. Viņi var atļauties būt pārāki, pat ja tādi nav, pat ja to emocijas notrulinātas, jo šī ir sabiedrība, kur vairākums valda. Vēl neesam individualitāti svinošā ērā. Taču ne par to ir stāsts.

Stāsta jau nav. Emociju par daudz. Un nenāk tās laukā.

Gada episkākā diena.

Jau iepriekš biju dzirdējusi, ka atsevišķos Rīgas sabiedriskā transporta maršrutos mēdzot braukt lielāks dīvaiņu īpatsvars kā citos. Tāpat bija dzirdēts, ka viens no šiem maršrutiem ir trešā autobusa pārstāvētais "Bolderāja-Pļavnieki". Ja līdz šim es to nevarēju ne īsti noliegt, nedz arī tam piekrist, jo šo autobusu izmantoju samērā reti, tad tagad droši māju savu melnajiem, nepaklausīgajiem matiem rotāto galvu un domāju: "Tā laikam tiktiešām ir"

Tik episku dienu kā šo es nebiju piedzīvojusi gadiem. Viss tik zīmīgi. Sakritību krelles, kas, pērli pēc pērles, mani noved pie šo kreļļu aizdares- situācijas, kurā man noteikti bija jānonāk, kurā man tika dotas zīmes un atbildes uz jautājumiem, kurus vēl pat neesmu paspējusi pati sev izteikt skaļi.

Sestdienas pēcpusdiena. Neparedzēts piedāvājums atbraukt ciemos pie nedaudz ārpus galvaspilsētas dzīvojoša cilvēka; piedāvājums izmantot cita maršruta transportu, kā sākumā plānots; pirmā autobusa nokavēšana, kas lika gaidīt nākošo: visas šīs sakritību pērles mani nogādāja tieši tajā transportā, kurā mani sagaidīja mirklis, ko episku krāsoja ne vien notikumi, bet pat atmosfēra, nu, vienkārši tik spēcīgi... Patumšas debesis un pamatīgs gāziens.

Autobuss vienu brīdi pat šķiet mājīgs, pateicoties lietum. Apsēžos blakus kādai nezināmai meitenei, kura sēž pie loga, jo vieta viņai blakus brīva. Pēc aptuveni vienas nobrauktas pieturas, pēkšņi satrūkstos, jo viņa sāk diezgan skaļi smieties, skaņai caururbjot visu garo autobusu, ar acīm meklējot kādu, ar ko izveidot kontaktu un vienoties kopīgā jautrībā, jo autobusā tiek uzrādīts neatbilstošs pieturas nosaukums- "Stockmann centrs"-kaut patiesībā tas brauc jau garām Vērmaņdārzam. Viņas skatiens cenšas notvert arī manas acis, bet es savas pelēces nolaižu, ne vien tādēļ, ka neesmu noskaņojumā sākt komunicēt ar svešu personu, bet arī tāpēc, ka man viņa šķiet vai nu nedaudz garīgi nestabila, vai vienkārši naiva meitene ar sliktām manierēm. Tobrīd vēl neapzinos, ka kādas padsmit minūtes vēlāk es pati labprātīgi skatīšos kādās ne mazāk svešās acīs, un nožēlošu to, ko iepriekš domāju par savu blakussēdētāju.

Autobuss apstājas nākošajā pieturā, kurā iekāpj kāds nedaudz tumsnēja paskata un melanholiska temperamenta pārņemts, pamatīgi salijis jaunietis. Iesākumā viņš stāv kājās, ar muguru atbalstījies pret horizontālo stangu, kas atrodas zem autobusa loga pretī vidējām durvīm. Savādā meitene man blakus atkal sāk smieties, vien šoreiz skatoties tieši virsū nesen iekāpušajam ceļabiedram, izsakot viņam komentārus, ka salijušie mati izskatoties nedaudz komiski. Nodomāju, ka tūlīt viņai tiks atcirsts kas skarbs, bet puisis tikai piebilst, ka viņam patīkot lietus un sevišķi neko nesaka, drīzāk pārsteidz mani, apsēžoties mums tieši priekšā, tiklīdz tur esošās abas vietas atbrīvojas. Tomēr ne dēļ meitenes viņš tur apsēdies, ne viņi runā, ne viņa ir ārēji skaista, ne manu jelkādu interesi- cilvēks vienkārši nav vēlējies stāvēt kājās.

Sarunu nav līdz brīdim, kad man un dīvainei priekšā esošo otro brīvo vietu aizpilda brauciena interesantālais tēls, vismaz manās acīs. Tas ir vīrietis uz gadiem piecdesmit, ar iesirmiem matiem, brillēm un palielu,runāšanas laikā izlecošu, apakšzobu, kurš jau uzreiz iesāk sarunu ar tumsnējā paskata puisi. Runāts tiek par sirdslietām, puisim esot svaigi sabradāta sirds, un vīrietis to jūt. Viņš zin arī stāstīt, ka dzīvē jaunietim bijušas trīs attiecības, ko puisis nenoliedz, un prot viņa plaukstā nolasīt, ka ar laiku viņš Internetā iepazīšoties ar savu likteņa nolemto cilvēku. Jo vairāk klausos, jo vairāk saausos.

Par laimi, man nav jāiejaucas sarunā, to manā vietā izdara mana ne mazāk ziņkārīgā blakussēdētāja, kura ir arī atvērtāks cilvēks par mani, nesalīdzināmi. Atkal jau kārtējā sakritību kreļļu pērle: ja es būtu apsēdusies kādā citā vietā, šos notikumus nepiedzīvotu, autobuss gana garš.

Viņa arī ir nākošā, kuras plauksta tiek lūgta, un liktenis lasīts. Esot viņai sirdī aizķēries kāds cilvēks, ko dzirdot, viņas sejā iezogas viltīgs smaids. Tad vīrietis saraujas... Esot redzējis ko šausmīgu, bet nedomā, ka viņai tas jāsaka. Meitene tikai smaida un uzstāj, viņai tiek lūgts, acīs skatoties, pateikt, ka tiešām vēlas to zināt, viņa to dara, bet neievieš vīrietī pārliecību, vien mudina viņu runāt, ka viņai esot pārāk gaiša dvēsele priekš šīs pasaules, tādēļ viņa šeit īsti neiederoties... Nezinu, vai mans pieņēmums par viņas naivumu ir nupat apstiprinājies, un es patiešām esmu vienīgā, kas nojauš, ko vīrietis tur redzējis, vai viņa vienkārši baidās pat domāt par to... Lai nu kā, es klusēju. Es nāvi nevienam nesludinu.

Iepriekšējais priekšstats par meiteni, kas man sabrūk, ir pieņēmums par viņas iespējamo garīgo nestabilitāti. Pēkšņi sajūtu, ka viņa ir tiešām gaišs cilvēks. Es vienkārši beidzot pati ieskatos, jo pirms tam tiku sevi bloķējusi, jo no svešiem cilvēkiem taču vienmēr sākumā drošāk ieturēt distanci, pasargāt sevi... Tiešām atvērta, vien naiva. Kristiete, ko nodod rokassprādze ar svēto attēliem ar viņas kreiso roku.

Vīrietis pagriežas pret mani, atvainojas, ka runājot par skaļu un, iespējams, traucējot man braucienu. Atsaku, ka tā nav un saņemu piedāvājumu pateikt kaut ko arī man sevi. Viņš nemaz neesot hiromants, kā man pirms tam licies, bet gan ekstrasenss. Pēc plaukstas zīlējot cilvēkiem reizi piecos gados, un tieši šodien esot tāda diena. Nezinu gan, cik ļoti šim konkrētajam tēlam var ticēt, bet zaudēt man nav ko, esmu ieintriģēta.

Pastiepju plaukstu un skatos acīs. Viņa vārdi sāk plūst... Es esot ļoti spēcīga, bet man vajagot būt uzmanīgai ar savu spēku. Man bijusi lieliska vecmāmiņa, kas joprojām stāvot aiz manis un sargājot [Ak, omīt, tu patiesi biji man tuvākais cilvēks ģimenē... ]... Talants esot jānodod tālāk, bet rūpīgi jāizdomā, kam... Četrpadsmit gadu vecumā esot dzīvē bijis tāds kā lūzuma punkts, lielas pārmaiņas... [Nebiju gaidījusi, ka plaukstā iespējams nolasīt tik precīzu vecumu. Starp citu, izteikums patiess. ] Dzīvošot līdz deviņdesmit astoņiem gadiem... [Pat nezinu, es to maz vēlētos, vai nē] Un cik vīriešu man oficiāli būšot? Tik, cik vien es vēlēšoties.

Nedaudz šokēta, sāku uzdot konkrētus jautājumus, sevišķi to vienu, ko visvairāk vēlos zināt, bet interesantais ceļabiedrs manī neklausās, tikai stāsta savu, un ir jau pienākusi mana pietura. Man tiek vēlēta veiksme no visas sirds, es vēlējumu pieņemu.

Izkāpju ārā no mistiskās atmosfēras pārņemtā autobusa, apdullusi un apreibusi no nupat iegūtās informācijas. Pat lietus, kas nežēlīgām, spēcīgām lāsēm apsedz manu augumu, neatgriež mani uzreiz reālajā pasaulē, kur brīnumi lielākoties eksistē klusi, ne skaļi un pamanāmi. Joprojām apdullusi, skrienu zem blakus esošās pieturas nojumes un velku laukā telefonu, lai sazinātos ar apciemojamo cilvēku un ielektu atpakaļ savā paredzētajā un ne-pārdabiskajā dienas plānā...

Stāstu. Par "pa kreisi"

Ja vēlies iet pa kreisi, nekad neej pa skaidri redzamu ceļu. Vai sliedēm. Tie vienmēr aizvedīs taisni...

...... Apsēdies. Padomā par to...

Ar flirtu ir viegli. Var neatstāt pēdu nospiedumus. Un var ļaut aizpūst sevi prom. Tik vienkārši.

...Sliedes aizvedīs taisni, lai kāds būtu iznākums. Dzīvība vai nāves skūpsti. Tādēļ apdomā labi. Vai iet pa kreisi pa redzamu ceļu.

Kaut...

Kaut Lielā diena, atnesot līdz ar sevi pavasara salugriežus, jau pagājusi, tik un tā- sveiciens tajā no manis!