Sākoties jaunam gadam, cilvēki parasti veic kādas konkrētas, bieži vien tikai sev ko nozīmējošas, darbības. Kāds apņemas ko iesākt/uzsākt, no kaut kā atbrīvoties. Kāds vienkārši vēlas kaut ko, kas nav tik viegli iegūstams/atrodams. Citi neko neapņemas un necer uz brīnumu, bet uzreiz ķeras pie konkrētām darbībām. Kāda kuram daba.
Es šogad lēju laimīti. Izlija konkrēts pāvs. Tātad, gads bus grezns un lepnumu nezaudēšu. Lieliski, tas man der.
Pirms pāris gadiem atvainojos pāris cilvēkiem, kam jutos esam atvainošanos parādā. Arī toreiz to darīju ar lepni paceltu galvu un jutos gandarīta ar sevi, kaut zinam taču, ka atvainoties nav viegli, jo sevišķi tiem lepnākajiem indivīdiem, tādiem kā es. Sajutos viegli, it kā būtu cigarete, no kuras tikko nokratīta gara, tās galā vēl piestiprinājusies, pelnu čūska.
Šajā, Ūdens čūskas gadā, vēl neesmu dāvājusi nevienu atvainošanos. Nevis tādēļ, ka nejustu nepieciešamību tādu sniegt, bet tāpēc, ka, pat ja kādam atvainotos, tāpat nebūtu lidošanai pretī iekšējam mieram nepieciešamā viegluma. Šoreiz trūkst nevis atvainošanās sniegšanas, bet saņemšanas.
Te nu tā būs. Skaistā, ar franču galmam raksturīgajām lilijām rotātā kastītē ielikta, ar vijīgu lentu pārsieta. Atvainošanās. Sev pašai. (Neviens cits taču par mums neparūpēsies tā, kā mēs paši.)
Atvainojos sev par lieku savas šīs dzīves pulksteņa smilšu iztecināšanu uz kādu, kas nebija tā vērts. No viņa jau es atvainošanos nesaņemšu. Taču nu vairs man nevajag. Saņēmu no sevis pati, skaistāku un patiesāku, kādu viņš jebkad būtu sniedzis. Tagad viss, ko es vēlos ir miers, kaut daži grib karu un šauj savas indes bultas gan mana cietokšņa, gan draugu virzienā. Tāpat zinu, ka nekritīšu. Ne jau mans cietoksnis bruks. Ja varētu, drīzāk iesviestu nupat pieminētās smiltis viņa sejā, tīri aiz dusmām par sava miera traucēšanu.
Mīļie, šo lasošie personāži, pirms nāciet kāda dzīvē, pieklauvējiet, nevis pārklūpiet pāri slieksnim neaicināti, kaut ko sagāžot. Un parādiet savu īsto seju, pirms nāciet tālākās istabās. Netīros apavus, lai cik krāšņi un skaisti tie arī neliktos/nebūtu, mēs taču atstājam priekšnamā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru