~~~~~~~

Nav svaigu rētu, ko dziedēt, taču vajag sevi sadziedēt. Jūtu. Pārāk daudz visa sakrājies. Pārāk smagi. Pārāk sāpīgi. Zinu, ka pāries, bet šobrīd ir bezizeja, es teiktu- pat panika. Tādēļ ieklīdu šeit, mēģinot nosviest šo smago apmetni no pleciem. Vai vienkārši izgriezt, kaut ar šķērēm, laukā smeldzi pakrūtē. Tik nepalīdz... Šoreiz nelīdz ne rakstīšana, ne kliegšana, ne jaunas gleznas dzimšana. Tā gadās, kad iekšā pārāk daudz. Nav kur likties. Nespēja nosēdēt mājās un nespēja būt sabiedrībā. Zinu vien to, ka no šī smaguma vajag atbrīvoties. Taču šobrīd ir tikai bezizeja.

Vakara sarkasms, kuri man tik ļoti patīk: Un kā gan es, Tu vai varbūt arī Tu varam atļauties nebūt normāli? Kā mēs tā uzdrīkstamies ar savu nenormālību, būšanu ārpus garīgi līdzsvaroto un emocionāli "veselo" cilvēku rāmjiem, graut sabiedrības radīto idilli? Mūs jau nav jāmīl. Mūs nav jāpieņem. Ja nevēlies "ārstēties" (lasīt: tikt sazāļots vai fiziski izolēts), klausies diendienas plati ar "Kļūsti normāls" ierakstu pār citu lūpām. Viņi var atļauties būt pārāki, pat ja tādi nav, pat ja to emocijas notrulinātas, jo šī ir sabiedrība, kur vairākums valda. Vēl neesam individualitāti svinošā ērā. Taču ne par to ir stāsts.

Stāsta jau nav. Emociju par daudz. Un nenāk tās laukā.