Kaut kad sākumskolā, ja nemalos, otrajā klasē, audzinātāja mums uzdeva jautājumu, par ko mēs vēlētos kļūst, kad izaugsim. Es atbildēju, ka vēlos būt rakstniece.
Agrāk vairāk rakstīju īsus stāstus, ko pati dēvēju par filozofisku prozu, tagad no manis biežāk plūst dzeja. Rakstīt rakstu. Vai skaitos rakstniece? Gribētos teikt, ka jā. Bet vai tad apzīmējums ir tik būtisks? Galvenais taču, ka nodarbojos ar to, ko vēlējos, pat ja ne naudas pelnīšanas nolūkos (šajā sakarā joprojām neesmu iepazinusies ar savu īstenāko aicinājumu). Varbūt kādu dienu izdošu kādu grāmatu. Nezinu. Nav jau tik būtiski, man citu atzinību nevajag, kam patiks, patiks, kam nē- nē.
Ar šo ierakstu tikai vēlējos darīt zināmu, ka nekur pazudusi neesmu, izgaisusi arī ne. Pēdējā laikā cenšos dzīvi vairāk izdzīvot un izbaudīt, joprojām gaidu, kad uzduršos uz sev piemērotiem ceļiem, klusi ceru, ka kādu dienu sakārtosies mana juceklīgā privātā dzīve un pa vidu tam visam mazliet radu (esmu pat tā nopietni pieķērusies romāna rakstīšanai, jau kārtējā, bet šo esmu apņēmusies pabeigt).
Šoreiz gan nepadalīšos ar svaigāko "ķēpājumu" (lasīt: manu ne pārāk prasmīgā izpildījuma ar zīmuli radīto lolojumu) porciju, bet ar šiem:
Nosaukuma nav, bet par ievainojošiem vārdiem :
Vārdi kā plēsīgi vilki skrien,
Dzenas pakaļ un vajā.
Tu netiec prom tālu, caur kupenām brien,
Sāc vilties reiz pasacītajā.
Un vēlies
Un alksti
Un sapņo
Tos atpakaļ ņemt.
Tie rīkli tev grauzīs, notvēruši
Caur bailēm sāpes tev nejust.
Atstāsi dzīvi bez kliedzieniem, klusi,
Bet vārdiem reiz teiktajiem nezust.
Un vēlies
Un alksti
Un sapņo
Šobrīd likteni lemt.
Kā miron's, kā čaula pa ielām klīsti
Kam vārdos ir inde, pats saindējas.
No citu vārdiem kā stikls nu plīsti
Viss kārtībā, draugs, tikai karma spēlējas.
Un vēlas tā,
Alkst viņa,
Sapņo karma
Tev vārdu bultu atpakaļ triekt...
***
Kā lielākajai daļai, arī šim nav nosaukuma, bet šis ir par dārgu personu zaudēšanu :
Uzspiest skūpstu uz Tavas sirds
Neatlaist nāvē
Tā karsta kā pirts
Dzīvei no mīlas lemts nav(a) vājēt.
Noglāstīt Tavu dzīvības stīgu
Neatlaist nāvē
Kaut tīri aiz spīta
Dzīve rod vietu pat miesaskārei.
Savažot Tavu garu pie mana
Neatlaist nāvē
Bez Tevis nav gana
Vienatnē itin viss, itin viss bālē...
***
Šis man pašai šķiet gana neizdevies, bet kādēļ gan neierakstīt. Vismaz ir nosaukums! Par personām, kas cenšas izmainīt citu personības
Jo sirds Tev nav.
Griez, griez to brūci dziļāk
Izoperē otru.
Lai nesaki: "Man jāviļas"
Tu taču to proti.
Ceļam savas smilšu pilis
Iluzorā gaismā.
Kas nepatiks, taps miris
Ko varam mēs, to mainām.
Pāroperē sirdi
Līdz neliekas tā ļauna
Pili pārbūvē ik mirkli
Jo sagribas ko jaunu.
Nav būtiski- Tu smiltis jauc
Vai dzīvu miesu griez
Tevī tik viens motors kauc
Kā dēļ Tev nagi niez.
Nodosim mēs metāllūžņos to.
To. Tavu dzinēju. Vienīgo.
(Jo sirds Tev nav)
***
Sērs.
Dzimtenes sēras smacē mani
Sērīgs, sērs sērs.
Aizdedzu sērainu kociņu
Būs labi.
Sēras nodeg, nosmaržo sērs
Sadeg kā laiks
Par pagātni kļūst
Kā vakardien's vakars vēls.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru