Kliedziens skaņu pilnā būdā,
Salāpītas asaras...
Zāļu nav man brīdim grūtam,
Aukstums nāk pēc vasaras.
Sals nav naidnieks, pat ja smeldz
Kamēr neņem dzīvību,
Jo cik vien asin's dzīslās peld,
Tik saki savu brīvību.
Izvēlies, vai stiklos vēlies
Gulēt līdz pat brūcēm.
Vai sapņos laisties mīkstos pēļos-
Tu neesi nekāds lūdzējs.
Ja cietoksni pirms brukšanas
Var paglābt, apturēt,
Pirms padošanās, mukšanas,
Sāc dzīvi ietekmēt!
***
Lapas raibraibas peļķēs gulstas,
Rudens nav skarbais, bet daba tā mūsu.
Pār lapām līst adatains kastaņu lietus,
Vai sāpēs, ja sabojās šķietamus niekus?
Sāpes kā zvērēni dvēselēs graužas,
Kādam jau sāp, acīs asaras laužas.
Cits neko nejūt, to skauj ledus zārks
Tā jau tas ir- ne katrs ir vārgs.
Katram fenomenam uz zemes
Vai nu tas necils kā noteku renes,
Vai nu kā klints virsotne augsts,
Ir slieksnis, kas dažiem kalpo kā žņaugs.
Sliekšņus šos dzīve katram dod savus,
Ja kādam augsts jūtu slieksnis par kravu,
Tad cits kāds būs vieglāk panesams, zemāks,
Tādēļ visiem, kad skaistums mirst, nemaz nesāp...
***
Retorisks jautājums.
Pie lūpām rūgtumu liec,
Tomēr iedzert sev liedz.
Pret zemi biķeri triec,
Vai nu pie salduma tiec?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru