Janvāra skice

Es sveicu Tevi, Ūdens Pūķi. Es sveicu Tevi gan pusnakts kāpnēs, kas veda šīs valsts iedzīvotājus uz datumu, kas dēvēts "pirmais janvāris", ar rozā kvarcu savā šampanieša glāzē un klusu cerību sirdī. Es sveicu Tevi vēlreiz, divdesmit trešajā datumā, kad Tavu atnākšanu piedēvē austrumnieki. Todien es rakstīju uz lapiņas savu vēlēšanos. Joprojām to pašu, viskvēlāko. Un noglabāju no svešām acīm, bet Tev, Ūdens Pūķi, jau tā redzama. Palīdzi piepildīt...

Ziema beidzot ir ieradusies, un nu katru dienu mana torņa logs rāda ārpasaules baltos jumtus. Arī šī dāma ir māksliniece, pat ja viņas radītais nepriecē ne uz pusi kā tas, ko mēdz dāvāt mans rudens. Mums pat izdevās neliels kopdarbs, radījām kopā, kad biju apciemojusi mežu. Ar fotoaparātu.

Apsnigu. Zem kājām sniegs, matos sniegs, skropstās sniegs... Un es domāju, ka varētu atkal iemīlēties. Varbūt ir laiks. Tikai bruņinieka vēl nav. Bet varbūt tomēr Viņš jau ir ieradies iekarot savas Dievietes sirdi? Vienu bruņinieku šogad iepazinusi esmu, un bruņinieku patiesi, jo tādu mūsdienās ir vairs tikai retums, atpazīt viegli. Nāca man pakaļ ar baltām rozēm. Vien nezinu, vai viņš ir tieši Mans bruņinieks.
Banāls teiciens: "Laiks rādīs". Bet vienalga to šeit pierakstu... Laiks rādīs.

Par sveču mēnesi dēvē februāri. Mans sveču mēnesis šogad laikam ir janvāris. Vismaz līdz šim brīdim, jo vēl nezinu, cik ļoti ar izkusušu vasku nopilējušu grīdu un aplipušus svečturus man atnesīs februāris.
...Istaba smaržo pēc cinamona vīraka kociņiem....

Mani nagi savu asinskrāsu nomainījuši pret krāsu tumšsarkano. Tomēr palikuši tikpat asi un arī turpmāk nekautrēsies plēst muguras. Kaķe es.